my oh my

Valters šodien aizbrauca uz nometni. Viss. Neredzēšu viņu veselu nedēļu. Es zinu, ka es to pārdzīvošu, jā, bet tas tik un tā ir skumji un daudz, vai ne tā?

Vakar biju aizbraukusi pie viņa- uz Jaunmārupi, kā jau mēs visi ļoti labi zinām-. Elija mani izvadāja pa viņu dārzu un uzdeva man pieskatīt Valtera “izglābto” tauriņu. Tas sēdēja man uz pirksta un tam bija seksīgi zili spārni. Kad Valters beidzot visbeidzot bija beidzis likt sētas stabus viņš piebiedrojās man un Elijai, mēs ēdām ogas. Vai mēģināšanu citam trāpīt mutē jāņogu sauc par ēšanu? Šis nebija retorisks jautājums. Es ceru uz atbildi.

Un tad, pievakarē, ar vecākiem devāmies uz Sapņu Fabriku. (Tas nebija tieši Sapņu Fabrikā, tas bija blakiņām, mana atmiņa klibo un pieviļ, es lūdzu piedošanu) Tur bija lekcija espatnezinuparko, bet ne man ne manai mātei tā neinteresēja. Un solītos suši es nesaigaidīju, es daudz labprātāk piekritu doties ar Elzu uz Coffee Inn (kā tad nu ne?) Nosēdējām tur līdz to slēdza (Jā, to slēdz deviņos, mēs tur ieradāmies neilgi pēc astoņiem.) Nolēmām pastaigāties pa pilsētu. Un aiziet uz Delisnack. Un pa ceļam iegriežoties viņas jaunajā dzīvoklī.

Gandrīz pie viņas mājas durvīm man zvanīja māte, izlasījusi manis sūtīto es-em-es par to, ka dosimies iekost. Viņa izvirzīja piedāvājumu, ka es taču varētu palikt pie Elzas pa nakti, jo pulkstens tuvojās desmitiem. Elzas mamma, protams, atļāva.

Mēs paēdām un devāmies atpakaļ uz mājām. Diennakts veikaliņā pie viņas mājas, kad pirku kolu, gandrīz nosmaku. Tur tā smirdēja. Un ne jau morāli, kā man pierasts teikt. FIZISKI.

Pie Elzas sakārtojām lielāko daļu viņas drēbes iekšā skapī. Tad it kā devāmies pie miera.

Tagad es zinu- uz ielām lampas slēdz ārā trijos no rīta.

Pamodāmies, brīnumainā kārtā, ap desmitiem. Izvārtījāmies pa gultu, uztaisījām brīnišķīgus, adžikas pilnus, veģetāros salātus un šokolādes sviesta maizītes. Bija kārtējais domu pilnais dialogs, kura gaitā izlēmām, kas šodien jāizdara.

Mēs pārbīdījām gultu, sabīdījām mazās ‘tumbačkas’ tā, lai tām būtu ērts pielietojums un pret tām būtu grūti atdauzīt kājas (nenoliedzami, lai kā to gultu iegrozītu, tā vienmēr ir traumējoša).

Katrā gadījumā, pie mums vēlāk atbrauca Gundega, Elza man pateicās par palīdzību, mēs vēl kautko padarījām. Es radīju Elzai jaunu gružkasti no kartona kastes. Es to apķēpāju ar guašām. Tai uz viena sāna rakstīts “My generation is zero” un uz vienas no ‘ausīm’ “Insert some shit here” kā arī tai ir netaupīgi bieza zelta toņa guaškrāsas kārta, tamdēļ tā nedaudz zaigo, kad tai uzspīd gaisma. (:

Un, protams, devāmies uz Delisnack ieturēt pustdienas, Gundega gan ar mums nenāca. (Vispār man vajadzēja braukt ar viņu, iemeslu vēlāk.) Elza dāsni nopirka mums abām Margaritu (picu, protams, picu!) Kad laimīgi bijām sagaidījušas picu-un es nebiju pamanījusi, ka jau ir pusseši- man zvanīja tēvs un mudināja braukt mājās. Ātri apēdu pēdējo picas šķēli un devāmies uz pieturu.

Tad sākās murgs. Kur ir palicis septītais trolejbuss, m? Ar kājām no Brīvības un Matīsa ielas krustojuma nav tālu, protams, ja tu nesteidzies. Bet es steidzos. Man pēc pusstundas, it kā, vajadzēja būt mājās pa ceļam ielidojot pie babas un vēl kautko ierijot ar knapu gremošanu. Par laimi, man atbrauca pretī, kad biju ar grūtībām un īgnu seju aizkūlusies līdz babai.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s