Daudz laimes vārda dienā, Dit`!

Šī diena iesākās ļoti agri- astoņos no rīta. Es piecēlos, saliku gleznošanas kasti/molbertu un saģērbusies devos lejā, lai pastāstītu vecmāmiņai savus plānus. “Mēs ar Kaivu šodien gribējām pagleznot no rīta, jo tad ir savādāka gaisma.” Paēdu brokastis un braucu pie Kaivas. Bija nedaudz pāri pus deviņiem.

Mēs ar Kaivu aizbraucām uz manu vakar noskatīto vietu- uz vienu no daudzajiem Lielupes moliņiem starp Majoriem un Dubultiem. Skats bija tiešām lielisks šī rīta dzestrumā. Tik lielisks, ka gribējās vienkārši sēdēt uz mola malas ar kājām ūdenī un to baudīt. Bet vajadzēja gleznot. Cik nu mēs tur pagleznojām! Es beigu beigās savu puspabeigto darbu aplēju ar ūdeni, bet tas bija tikai pēc tam, kad pašas bijām pamatīgi aplaistījušas viena otru.

Vēlāk, galīgi slapjas braucām uz Bulduriem. Ar velosipēdiem taču nav grūti! Diemžēl, kad bijām pie Bulduru stacijas Kaiva atteicās braukt tālāk. Nekas, aizbraucu līdz jūrjai, satiku Ditu (jā, es viņu satiku, mums ir kopbilde, es gribu zināt, kas notiks formspring.me šovakar!), Kristiānu un Elgu. Ar Ditu un Kristiānu iegājām peldēt, es gāju ar drēbēm, jajajaja. Pēc tam slapja sēdēju smiltiņās uz dvieļa, kuru man iedeva Kristiāna. Ap diviem man bija jābrauc mājās- atrādīties un paēst. Pēc tam,  protams, ripināju atpakaļ. Līdz ar mani Bulduru virzienā devās melns lietus mākonis. Aizbraucu līdz jūrai, kur, protams, dāmas nebija, jo bija taču iespējama vētra. Labi, ka man ir loģiskās spriešanas spējas- es zināju, ka viņas ir stacijā.

Dita man pasniedza kautkādu dzērienu un lika padzerties.

-Tev garšo?- viņa jautāja.

-Nu, dzerams ir.- atbildēju, garša bija pazīstama.

Beigu beigās es izdzēru veselu pudeli (nu tā nebija nekāda lielā pudele) ar kaut ko ingver-alum-līdzīgu.

Mēs gājām gar jūras malu uz Dzintariem. Pa ceļam, kad vēl bija labs laiks safočēju ‘meitenes jūriņā’ un dabūju pāris kopbildes ar Ditu.

Un tad sākās. Stiprs vējš un pērkons. Tad lietus. Daudz lietus. Pa to laiku mēs paslēpāmies kādā pludmales kafejnīcā. Puse mana ķermeņa salija. Kedas pludoja, par laimi, ne man kājās. Un tad sākās krusa. Riktīgi ledus gabali, ka es jums saku!

Kad tās briesmas visbeidzot norima, gājām uz Dzintaru skatu-torni (Kāds, pasakiet man, kā to pareizi raksta? Mēs šodien ar šo jautājumu tā arī netikām galā.) Un pēc tam uz staciju.

Savas kedas drošības apsvērumu dēļ piesēju pie velosipēda bagāžnieka, beigu beigās, kad braucu mājās, tās tur līgani karājās.

Un, protams, beidzās ar sirsnīgu šķiršanos, kad viņas iekāpa vilcienā un es aizbrauca.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s