Zem

Mēs visi saprotam dažādas lietas. Bet vai mēs tās izprotam pilnībā? Ne vienmēr. Un kā gan mēs varam pieņemt lietas, kuras neizprotam, sasodīts! Jā, mēs sakam, ka pieņemam. Akceptējam dažnedažādos veidos, bet zemapziņā esam pret un, ticiet man, to nevar noslēpt. Zemapziņā esošās lietas mēs pavisam neviļus izrādam guļot/ar žestiem/balss tembrā/ar acīm/utt. Ticiet man, tā ir. Tu man vari teikt, ka es Tev esmu dārga, bet skatīties pavisam citā virzienā un teikt to absolūti vienaldzīgā tonī, kā arī necensties mani maigi aizskart ar, kautvai, mazo pirkstiņu, lai pārliecinātos, ka esmu blakus. Un Tu gribi, lai tādā gadījumā es Tev ticu? Lai ticu, ka nevēlies mani zaudēt? Pat pats mazākais pieskāriens ir svarīgs.
Pieskārini. Arī bez vārdiem. Protams, bez vārdiem. Maigi, rūpju pilni pieskārieni. Mīlestības, raižu un vēlēšanās kopā būt apliecinājums. Pieskāriens. Stiprs, rupjš un vienaldzīgs. Nevēlēšanās, nesaprašanas un dusmu apliecinājums.
Kāpēc jaunie pārīši staigā sadevušies rociņās, apvijuši pirkstus viens otram ap plaukstu? Lai būtu droši, ka mīļotais ir te pat blakus. Lai viņi būtu droši, nebaidītos.
Bailes. Bailes no čūskām, sikspārņiem un kukaiņiem es te neapspriedīšu.
Bailes no vientulības. Izmisīga gaisa grābšana savās plaušās un nepārtraukta uzmanības pievēršana. Nereti šādus tipus sauc par attention whores. Jā, izmisīga vēlēšanās pēc uzmanības. Patiesībā- viņiem vajag kādu, ko mīlēt un kas mīlētu viņus. Šādi cilvēki pārtiek no ārišķībām, kur viņi ir diži un vareni, cilvēku aplenkti, lai gan iekšēji viņus var pielīdzināt maziem bērniem, kas ierāvušies kaktiņā un baidās, ka ir pamesti vieni.
Bailes no svešā. Pie ‘svešā’ parasti ietilpst nāve, homoseksuāļi, mākslinieki, jeb cilvēki, kas atļaujās izpausties neparastos veidos, un daudzi citi. Sabiedrības pelēkā masa tādus nepieņem un neatzīt (par to minēju sākumā). Neatzīst, jo baidās. Un šīs bailes viņus noved pie neslēptas agresijas un naida izrādīšanas. Un šis naids parasti vārdos tiek izteikts ar lamāšanos un “Es Tevi/Jūs ienīstu!” saucieniem.
“Ienīst”. Jums, ļaudis, vajadzētu vairāk piedomāt par šī vārda lietošanu. Kā gan jūs varat ienīst kādu, kuru pat nepazīstat, par kuru zinat tikai to, kas viņš ir, tā vārdu un, labākajā gadījumā, uzvārdu. Kautvai par piemēru ņemsim jebkuu no popmūziķiem. Man popmūzika nepatīk. Bet tāpēc jau es nesaku, ka ienīstu, piemēram, Džastinu Bīberu. Jā, man nepatīk viņa radītā mūzika, un tā tālāk, bet es nezinu, kāda persona viņš ir. Es zinu viņu kā mūziķi un šajā jomā man viņš gluži nepatīk. Bet es baidos (jā, baidos) teikt, ka ienīstu viņu, jo zinu šī vārda stiprumu. Šis vārds mani personīgi visvairāk aizskāra, kad izlasīju, ka kāds mani ienīst tikai dēļ viena nenozīmīgas lietas ar kuru viņš/viņa nemaz nav saistīts/-a. Tas mani tiešām ļoti aizskāra un es vēlējos pazust savā fantāzijas pasaulē.

‘Hate’ is a very strojg word, you should be more careful, when you use it.

/Anna Aleksa/
Fantāzijas pasaule. Vieta, kur slēpjās mazi bērni, nobiedēti pusaudži un sapņi. Vieta, kuru pieaugot atceras tikai mākslinieki. Un iespējams viņi to atceras un mēdz apciemot tikai tāpēc, ka nekad nepieaug pilnībā. Pieaugušo pelēkā masa, kas domā tikai par to, kā pelnīt naudu un pabarot ģimeni šo visu uzskata par pilnīgām muļķībām. Es domāju- fantāzijas pasauli. Viņi ir tā iegrimuši savā ik dienā, ka dažs labs jau ir aizmirsis, ka pats tajā ir slēpies, kad bija mazs.
Aizmiršana. Lieta, ko es daru visai reti, bet pelēkie pieaugušie- bieži. (es runāju tikai par pelēkajiem, ne par krāsainajiem pieaugušajiem, par jums es priecājos, krāsainie, nu dien!) Ieslīguši savās darba gaitās mēs aizmirstam brīžus, kad esam bijuši tiešām laimīgi. Mēs aizmirstam pirmās tikšanās reizes. Es, piemēram, atceros- viņam bija baltas bikses, melns T-krekls ar apdruku un ziemas jaka. Viņai bija vasarīga, īsa vintidž stila kleitiņa ar brūnu jostu. Bet viņai toreiz bija melni džinsi, melns džemperis un viņas garie, brūnie mati bija izlaisti un brīvi, viņai tad vēl nebija breketes. Tas ir izskats. Lieta, ko no pimajām tikšanās reizēm jūs atceraties vismazāk.
Atmiņas ir laba, patīkama lieta, lau gan, atzīstos, nereti esmu tās saukusi par nekam nederīgām, jo tās atgādina, kā bija toreiz un kā ir taad. Bet to taču atmiņām arī ir jādara- jāatgādina.
Visai plašs pārdomu pilns ieraksts no tēma uz tēmu. Ceru, ka neesat pārāk slinki un to izlasīsiet.
Mani sauc Anna, man ir 14 gadu un es šo rakstu, lai liktu Jums padomāt.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s