Ilgas

Tā katra diena, katra stunda, minūte, sekunde, kad atkal esmu atstāta viena ar sevi uzjumdī ilgas. Ilgas pēc Viņas, nekad nesatiktās. Ilgas un cerības viņu satikt.
Miklas acis un sārti vaigi. -Netraucē, es iešu gulēt,- noburkšķu un aiztaisu istabas durvis. ‘Vai mūsu ceļi drīz krustosies?’ es jautāju. Itkā kāds man atbildētu. ‘Gaidi.’ -Ko gaidi? Es jau gaidu!- man gribējās kliegt. Bet tā jau nav nekāda nopietna gaidīšana. Cik ilgi? Nedēļu? Divas? Maz. Bet es gaidu. Iekšēju plosos un ārdos, raujos kā traka. Bet izskatās… Šķiet, ka es mierīgi sēžu. Meli. Es ārdos. Tu tikai to neredzi. Bet viņa, ja ne redzētu, tad justu.
Viņa ir īpaša. Ļoti. Un es viņu satikšu, jūs redzēsiet. Satikšu. Un tad es vairs neplosīšos ilgās un cerībās. Es viņu mīļošu un lološu. Jā. Tu vari smieites, droši. Bet es ticu- viņa atnāks. *noslauka asaru no vaiga un pasmaida apņēmīgu smaidu*.

-Gaidi.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s