I love rock’n’roll

Pagājušais vīkends, jebšu Fonteina Festivāls pagāja b r ī n i š ķ ī g i. Satiku sn neredzētas un jaunas sejas.
Satiku Lauru! Manu mīļo māsīciņu.
Jā, protams, Henriju. ;D
Un ar Tessu mošojām pie Inokentija Mārpla. No wonder why my sneakers are fucked up now.
Un vēl tur bija Ieva, Elza, Vendija, Ilze (?), Reinis, Pauls, Ralfs, Reinis, Kārlis, utt. Daudz tauta. Bija jauki viņus visus satikt, jā.

Un, protams, uz reiz pēc FF man bija dejošanas nometne. Jau 7dien. Diemžēl nesanāca izbaudīt pēdējo FF dienu. Vismaz es tiku, nekā pagājušo gadu.
Nometne. Nometne. Treniņi, protams, sākumā likās pilnīgs murgs. Likās, ka ne hiphopu, ne mūsdienu deju nemūžam neiemācīšos. Bet redz kā, beigās, tomēr!
Arī luga bija izdevusies. Saņemšos un uzrakstīšu to, kas tur notika lugas formātā, jo tas bija vistīrākais improvizācijas teātris ar sižetu. Un man laikam jāraksta turpinājums nākošajam gadam. ((:
Modes skate Piektdien bija interesanta. Mans tēps bija pilnīgs hipsterisms, bet man patika. Bija divas kategorijas- ‘mans stils’ un ‘precoties ar 96 gadīgu milijonāru’. Marija un Anna Marija pie otrās kategorijas bija uzvarētājas un abas izskatījās satriecoši atbilstoši tēmai
Mēs 6dien- noslēguma dienā- iesprūdām savā istabiņā. Durvis bija aizslēgtas un tās nevarēja atslēgt. Everita no ārpuses trakoja, Kika, Kaiva un Hanna no iekšpuses. Es tikai sēdēju, rakstīju un klausījos Guns’n’roses. Vienu brīd rakstīju, kas notiek. Traki, vispār. Anete un Gundega pa logu (uz otro stāvu) mums maisiņā, kas bija iesiets striķī padeva knīpstangas, lai Kaiva varētu pamēģināt ar tām pagriezt atslēgu. Jā, atslēga bija durvīs, bet tā negriezās. Vismaz atslēgšanas virzienā ne. Rokturis tika izņemts, jo Kaivai likās, ka vaina ir tajā. Bet nē. Un tad atnāca kkāds random čalis un izlaida mūs ārā. Durvis plaši vaļā, ciet taisīt n e d r ī k s t.
-Es esmu ārā!- varonīgi pagāju garām glābējam, ar rokām plaši izstieptām.
-Karote!- iesaucās Luīze. (mūsu prikols, jūs nesapratīsiet)
-Karote!- es atsaucos un tad bija laimīgs apskāviens.
Apskāvu arī Annu Patrīciju un tad pretim nākošo Annu Mariju. Mēs apskāvienā esot vieā raitā solī aizgājām līdz liktenīgajām durvīm.
-Anna!- iesaucās Everita.
-Everit!- iesaucos es.
-Es tā uztraucos! Ak!- aktiermāksla viņai padodas.
-Ak, Everit! Es pēc tevis noilgojos!- redziet man arī.
Un tad mēs pačučējām un piekrāmējām visu nesalikto un tad bija ģenerālmēģinājums, kurā Ieva sabļāva uz mani un Kaivu, ka neviena no mums nevar uzmest otrai kājas ‘Vienā laivā’. Un tad bija vecāku sagaidīšana. Bet mans tētis un vecmāmiņa ieradās jau tad, kad mums bija lugas mēģinājums.
Un tad koncerts. Kaiva vakarā iekš twitter sūkstījās, ka bija slikti, bet viņa pārspīlē. ‘Viena laiva’, protams bija totāls f a i l dēļ mums abām, bet viss pārējais bija ok, manuprāt. Un luga bija super, jau teicu.
Pat Emīlijas vecākais brālis (ne jau Verners!), kurš ir baletdejotājs, lugas beigās skaļi plaudēja un kliedza ‘Sēnes! Sēnes!’
Jā, kā jau teicu twitterī, luga par pazudušo Žermēnu un nozagtām, bet beigās atrastām haluciogēnajām sēnēm. To, ka sēnes ir narkotiskas, neviens nevienā brīdī neatklāj, bet tas taču tā pat ir skaidrs brīdī, kad vecā kundze pastāsta, ka pēc šo sēņu zupas ēšanas ir pacēlusies gaisā ar diviem enģelīšiem un pēcāk atradusi pilnu zelta podu kopā ar rūķiem. Un arī brīdī, kad Jānis tās tik izmisīgi meklē, kad tās ir nozagtas.
Konkrētāk, cerams, rīt.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s