tēja

Kāpēc mēs nekad negribam pieņemt lietas tādas, kādas tās ir?

Kāpēc es negribu pieņemt, ka esmu cilvēks. Parasts cilvēks, kāpēc man ir šī sajūta, ka esmu kautkas necilvēcīgs. Zvērisks? Nē, zvērsiks arī ne, jo tad es būtu, visticamāk, muļķe, tā teikt, jo cik zinu, dzīvnieku smadzenes nav tik ‘gudras’ kā cilvēku. Es esmu mežonis, jā, bet ar manām smadzenēm kautkas nav kārtībā citādāk. Es nezinu, kas man varētu kaitēt. Bet būtu to interesanti uzzināt. Tikai tagad es to varu turēt aizdomās, kā kautko šizofrēnijas vieglai pakāpei līdzīgu, mainstreamiš. 

Un tad atkal sākās – Anna, Tu neesi īpaša, samierinies. Un tad man atkal sākās- Sasodīts, Tu neesi bijis manā galvā, samierinies ar to, ka nezini kā jūtos.

Tagad man gribās kliegt un ārdīties. Cilvēki, jūs esat idioti. Visi. Arī es, jā. Mēs visi. Sasodīts. Es kādu aizskāru? Man vienalga, es nekaunos sava viedokļa.

Nespēja sakoncentrēt domas, vēlme ārdīties, noskūt matus, noraut uzaci, izkropļot sevi un iet ārā laimīgai, ka jums no manis bail, sasodīts. Daru, ko gribu. Man nav žēl. iieb rhwe5ilw\ehjgrykvg nevaru.

Es gaidu atbildi uz vienu vienīgu sasodītu vēstuli, kas varētu atjaunot kontaktus, bet es apzinos, ka ir liela iespēja to nesagaidīt. Vai saņemt pēc pāris dienām.

ko es te daru?- kā pēkšņi attapusies es sev jautāju un esmu apmulsusi.

ajj, sasodīts.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s