nespēja

Nespēja. Tā mūs visus skar, ne tā? Mēs kautko gribam izdarīt, pateikt, uzrakstīt. Galvā viss ir. Bet mēs nespējam, jo domājam- kāda būs citu reakcija? Ja nu viss nesanāk tā, kā gribēju? Bet, lai atbildētu uz šiem jautājumiem ir jāiet un jādara. Tas tagad izklausās tā, it kā es tā allaž darītu. Nē, es tgad vadu apzinātu ‘Anna, saņemies’ mācību stundu sev, bet nolēmu par to padalīties ar vispasauli, kas saprot latviski.

Jā, lieta ir tāda, ka mūsu galvās mēs bieži vien iztēlojamies dažādas ainas- kā varēja būt, kā varētu būt. Bet kāpēc nav? Un kas Tev liek domāt, ka nebūs? Nav, jo tad nedarīji, bet tikai domāji. Manuprāt, labāk izdarīt, nekā sēdēt un pēc tam vaidēt, ka nekad nedabū, ko vēlies. Tobrīd to vēlējies- tobrīd to arī vajadzēja darīt vai rast iespēju pie tā tikt, atkarīgs no tā, kas tas ir. Nebūs? Nebūs tad, ja Tu neko nedarīsi, tāpēc dari. Viss, principā, balstās uz darīšanu. Dari- viss notiek, nedari- nonāc pie absolūti muļķīgas prātošanas, kā varēja un kā, iespējams, vajadzēja. Nu ak. Protams, ir tie brīži, kad gribās ļaut lietām pašām notikt, un ticiet man, ja ļoti vēlas, tās arī notiek, bet citreiz- citreiz ir skaidri redzams, ka nekas nenotiks ar ‘I let things happen’. Un tu ļauj lietām notikt, tu tās vēro, priecājies, skumsti un beigās, beigās Tu atceries kā tās notika, bet ko Tu no tā guvi? Nē, protams, atmiņas un laimes brīži paliks, viss liksies tik viegli līdz brīdim, kad Tu saproti, ka kautkas ir jādara, kautkas ir jāmaina un tad gan vairs nevar iztikt ar ļaušanu lietām notiks, man ir pieredze, ka tas beidzās slikti. Protams, arī tad, kad es cenšos kautko mainīt, mēdz noiet slikti, bet tad es to daru ar apziņu, ka nekas labs no tā, visticamāk, nesanāks.

Bet padomājiet, kas būtu, ja mums par visu būtu nespēja? Es nespēju aiziet urinēt, es nespēju aizmigt, es nespēju to, es nespēju šito. Jā, man arī gadās, ka nevaru aizmigt, kā minēju piemērā. Bet es tomēr kautkā aizmiegu, jo no rīta pamožos nevis secinu, ka ir gaišs. Iemesli nespējai aizmigt- visdažādākie. Parasti, gandrīz vienmēr, saistīti ar galvu un domām. Tas ir tad, ja nav kādas fiziskas sāpes, bet arī tajos gadījumos pie vainas mēdz būt domas, kas koncentrējās uz sāpi. Lai vai kā, man bija nespēja aizmigt, un šai nespējai pamatā bija domas. Man ieteica tās pierakstīt. Es uzklausīju jebkuru padomu, jo, sasodīts, tas nav normāli trīs-četras stundas novāļāties gultā ar nespēju aizmigt. Un tad es pierakstīju. Slinkums gan bija, bet ‘Anna, saņemies’ vienmēr ir strādājis, ja pasaku to sev attiecīgajā tonī un ar attiecīgu morālo stāvokli. Visai bieži vakaros rakstīju par kādu konkrētu personu, tagad saprotu, ka tā ir bijusi ‘dienas problēma’, kas naktī neļāva aizmigt. Es dažkārt joprojām mēdzu pierakstīt. Palīdz, tiešām. Ehh

Jā, jūs jau laikam ievērojāt, ka man patīk rakstīt formās ‘Mēs’, ‘Jūs’, ‘Tu’. Forma ‘Es’ tiek izmantota, kad apzinos, ka to daru/darīju/darīšu es, un, besides, es par jums nevaru rakstīt es, ja apzinos, ka nedaru tāpat. +pie ‘Jūs’ ir masa, mainstream, parastie ļaudis.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s