The speed of pain

Nopietni ieraksti, parasti, ir skaistāki. Skumjas vairāk tīkamas, lai tās iepītu skaistos, dziļos vārdos, vai ne tā?
Rakstu, jo Dakša lūdza. Bet es pat nezinu, par ko rakstīt!

Šodien nebija forša, pirmajā koncertā iekš Spices ‘Lido’ stipri izgāzos, sasodīts. Sāpēja galva, kājas likās nevarīgas, elpot bija grūti, jo deguns ciet, bet kakls sāp. Arī morāli jutos slikti. Negribēju dejot, neko negibēju, ja nu vienīgi sēdēt iepretim Galerija Centram uz palodzes ar Lāci, Elzu, Dakšu, Antonu un vēl kādu. Pēdējo dienu mīļotā kompānija, jā.
Pēc pirā koncerta man piedraudēja izmest no grupas, ja nākošos divus nodejošu tikpat sūdīgi. Nu priecājieties, tajos abos neko nesajaucu. Un arī garastāvoklis uzlabojās.

Turpceļā klausījos telefonā samesto mūziku, kuru pirms aptuveni pusgada man atsūtīja Lācis. Sub Focus, Satan un tādā garā, un, protams, viņš pats- Paraphiliac. Jā, jā, man patīk Lāčmūzika.

Pievakarē man piezvanīja Inga un mēs aptuveni stundu vienkārši nopļurkstējām, kā jau meitenes. Rītā viņa grib ar mani fotosešanu Bulduros, kādā brīvā brīsniņā.

Vakaru noslēdzu ar sen mīļoto Merilina Mensona kungu un viņa albumu ‘Mechanical Animals’

-lapsa. (man sagribējās parakstītes, ak)

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s