cepure

Personību var noslēpt zem cepures, emocijas var noslēpt zem neizteiksmīgas grimases. Bet vai tiešām visu var noslēpt?

Vispār, es nezinu, kas ar mani pašu notiek. Vienubrīd es smaidu, pozītīvais stress un smiešanās, citubrīd- drūma, nenolasāma seja un skatiens kautkur noslīcis tālumā un domās.

Ir brīži, kad gribu aizbēgt no visa. Visa? Nē, tikai no kaitējumiem un nelabvēļiem. Palikt kautkur ar saviem tuvajiem, dārgajiem, mīļajiem. Kāpēc gan tā kādreiz nevarētu? Šī bēgšana nelieli izpaužās katru dienu pēc skolas satiekoties ar draugiem un pavadot ntās stundas smejoties. Jā, tas ir pozitīvi un patīkami, bet dažkārt gribās prom arī no viņiem, draugiem. ‘Laiks, -citēju ‘mazos stāstus Tev’- kad gribās tikai nolīst savā aliņā un neko vairāk. Paslēpties zem segas ar tējas krūzi un vērot vētru aiz loga ar mierinājumu, ka pakešu logi pasargās no tās. Klausīties kādu sirdi plosošu mūziku, kas liekas tik tuva un patiesa. Domāt, ilgoties, cerēt.’ Jā, tieši tā. Noslēgties no citiem, rakstīt, zīmēt, gleznot. Ja vien būtu ar ko un uz kā.

Vispār, man ir jāsaņemās priekš skolas, mjau. Jau tagad jāsāk domāt par kompozīciju. Un jāsapērk viss tai, rasēšanai un vizuālajai, jā. Kādu dienu jāsaņemās un viss jānopērk. Bet. Man nav naudas, sasodīts. Strupceļš. Bezjēga. Muldēšana. Man burkšķ vēders. Mamma vāra makaronu. Papīrs. Ajj.

 

Mani šodien nomāc domas. Tās domas, kas sauc mani projām no visa, lūdz pamest apkārt esošo. Domāt, par to, kā varētu. Un tad es atduros pret- tā vajag!- un tad es domāju kā to dabūt gatavu. Un bezcerības nomākta palieku pie ‘tā varētu…’. sasodīts!

 

Es gribu ēst un nevaru padomāt, mjau.