-PIEKTDIENĀĀ!

Aigara mīļākais teiciens šodien ielikts kā ieraksta nosaukums. Kamdēļ? Jo atceroties skolu tas ir pirmais, kas ienāk prātā par šodienu.

Rīts- negribējās celties, bet kad nonācu vertikālā stāvoklī uzreiz bija labi. Superpozitīvs garastāvoklis. Mamma jau augšā, tikko kā sāku ēst, izgāja pa durvīm. Sataisījos, gribēju vilkt tēta džemperi, bet viņš tik saldi gulēja gultiņā, ka man ija žēl virināt viņa skapi un meklēt viņa džemperi.. Tāpēc iztiku ar savu zilo, rūtaino blūzi. Uz skolu aizdevos īpaši agrāk, jo mājās nebija ko darīt. Austiņas virsū, dūraiņi rokās, šalle ap kaklu un es eju. Nekādi negribu saskarties ar auksto āru. n e g r i b u .

Tramvajā bija neparasts aromāts, kas man atgādināja…Venēcijas kanālu smaržu/smaku. Jau atkal- Venēcija. Tā nāk reizē ar Rudeni, to sajūtu, atmiņu uzplūdumu, kā tur ir rudenī, kā es tur esmu rudenī, novembrī.

Skola. Ajj. Man bija tik garlaicīgi ik strpbrīdi, ka brutāli vilku vai vilkos kādam līdzi, kas kaut kur gāja. Man bija tikai piecas stundas, pozitīvi. Pēc stundām piekritu iet ar Aigaru ‘pīpot’. Jebšu sastādīt kompāniju mazajam pīpmanim, jo viņam nav neviens cits ar ko iet. Un- wow- ar viņu vispār var cilvēcīgi parunāties. Tagad zinu, kur TC ir cigarešu tirgotava, ja man tas kautko nozīmētu, man ir tik ļoti vienalga. Tad izdevāmies caur Rīdzenes ielu un es dabūju uzzināt par visādām neveiksmēm, kā tur esot gājis pīpējot un tā. Tad aizdevāmies uz kādu vārturūmi, kur šis beidzot pīpēja, tad piekritu pavadīt viņu uz sestā un vienpadsmitā galapunktu, pasēdējām ‘Mentu’ parkā, apspriedām Antona Kuģīša rīcību un tā. Tad devos atpakaļ uz skolu, bija pulkstens divi. Divos trīsdesmit Reinardam beidzās stundas. Klasē satiku Elzu un Benitu, viņām bija atbrīvojums no sporta un viņas tika palaistas no veidošanas, jo Egons it kā esot slims. Viņas ar mani lejā pagaidīja, Benitai apnika un viņas negribēja gaidīt vēl divdesmit minūtes, viņas aizgāja uz ‘Galeria Rīga’ pirkt Gundegai dāvanu. Es aizgāju uz ēdnīcu, nopirku ūdeņaiti, jo man slāpa, attapos, ka man vajag kompozīcijai paņemt papīru un kladi, aizgāju uz klasi, nogāju lejā. Gaidīju…Gaidīju…G a i d ī j u . . . Un tad noskanēja zvans. Gaidīju… Gaidīju… Zvans uz nākamo… Sāka parādīties visādi devītie… Gaidīju… Un tad beidzot nāca Reinards un mēs gājām uz Kaļķu Coffee Inn, sametāmies kafijai un ilgi tur sēdējām, iekarojām foršo kaktiņu un tad es atkal gulēju. Mana galva jūtās patīkami izskasīta, paldies, Reinard, tu jauks. Piezvanīja Kiky un teica, ka tūlīt atnāks. Sagaidījām. Kristīne un Santa abas bija klusas. Man pat vienubrīd bija sajūta, ka Santas tur vispār nav, tiešām.

Reinards mani pavadīja uz treniņu. Godīgi, es neatceros, kad pirms tam mani kāds bija pavadījis uz treniņu. Laikam Elza.. Kaut kad sen. Pagājušo gadu.. Tad mēs ar Reinardu kautko patizlojāmies, visas meitenes bija baigi klusas, Kaiva mācījās hiphopa soliņu un tā. Un, protams, treniņš sākās pusseptiņos, nevis sešos! Es gudra! Nekas..

Treniņā gāja lieliski, ja neskaita nelielo nogurumu, bet tas ir pozitīvi. Viss ir pozitīvi.

Šovakar Reinarda dēļ vairākkārt nosarku, haha. Es un sarkstu, jā…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s