Spēle. Krūtis.

vakardiena, vakardiena.

Skolotāju diena, jā. Devos uz skolu, kā jau vienmēr. Tā, lai tur būtu nedaudz pēc astoņiem, bet vispār, tik agri tāpēc, ka mājas nav ko darīt.

Tuvojos skolai un jau pa gabalu redzu Reinardu, kurš mani tūlīt fočēs. Ak jel.  Un Maksim ļoti labi sanāca spēlēt to mazo, dzelteno ģitāriņu.

Pirmā stunda. Es iefiltrējos B klasē, jo negribēju, lai Rasa, Anna un Zane liek man kautko darīt, kā arī, B klasē ir jautrāk un tur ‘pasniedza’ Reinards. ^_^ Tā nu mēs visi aizdevāmies uz veidošanas kabinetu, kur mums notika stunda. Es sēdēju starp savu meitu- Elzu- un pamietu- Benitu. Aww, ģimene. Benitai un man tika tas dabiņš uzzīmēt Ķimsi un skolas fasādi, kamēr pārējie zīmēja/rakstīja apsveikumus. Benita uzzīmēja skolotāju, es krāsoju, tikmēr Benita taisīja mūsu kopīgo apsveikumu, kur es tikai uzrakstīju ‘Priecīgu skolotāju dienu’, bet Benita sazīmēja skapīšus un pateicās, ka tie mums ir atdoti, jo tā tiešām ir vienīgā lieta, par ko tā kārtīgi var Ligitai pateikties. Benita Ligitas portretā bija pacentusies ar seju, mazas, šauras ačeles, troļļa deguns un pedo smile. Matus gan Elza, pēc mana lūguma, pārlaboja Ķimsīgākus. Un mēs ar Benitu esam fail, sapratām, ka jāzīme visa skola, nevis tikai 2-3 logi. Haha. Karoč bija tā, ka 1/3 lapas bija Ligita un 2/3 skolas ēka. Pie mums nāca visādi devītie, paciemoties un paskatīties kā mums klājās un es meloju par savu b klases identitāti.

Nākošā stunda- sports, uz kuru negāju, jo jātaupa potīte koncertam. Sporta vidū ar Evi, Martinu un Kārli devāmies uz pagalmu, kur bija mēģinājums. Vispār, līdz tam vēl bija 15 minūtes, haha. Mēģinājums, kā jau vienmēr, atk\artojot pāris vietas vairākkārt. Mums visām trim- man, Evei un Kikai- uztraukums. Pienāk mūsu kārta, čakars ar mūziku, nu neko, nodejojam, beigās jau viss ok, neko nenojaucam, pašām baigais prieks.

Tad mums jāiet pārģērbties, jo ir 10:45 un 11:00 jau mums it kā jābūt gatavām. Iekarojam meiteņu tualeti, saģērbjamies, savos ūber ‘skaistajos’ ‘Spēles’ tērpos. Un tad ir tā saņemšanās, lai izietu no tualetes uz klasi un tad pa visu skolu, bet beigās jau bija vienalga, lai tak skatās, tā pat redzēs. Visām skolotājām baigi patika tie tērpi.

Un tad jau visi bija pagalmā un mēs gaidījām Ušakovu un Ameriku, kuriem par godu šis viss pasākums tik nopietns. Beidzot viņi arī ieradās, sagaidījām ar applausiem, viņi norunāja katrs savu sakāmo, Ameriks jautāja vai mums patīk mūsu skola un tā. Visi kliedza ‘Jāāāā!’, kā jau vienmēr, kad kāds kautko jautāja pa mikrafonu. Un kā gan tādam jaukam valsts vīram var neatbildēt, vai ne?

Un tad Kārlis ar Martinu spēlēja ‘Saule. Pērkons. Daugava.’ Abiem baigas uztraukums, nedaudz nojauca, bet bija skaisti. Tad Maksis un Katrīna stāstīja anekdotes un tad mums bija jādejo. O_O plats smaids uz lūpam, vienaldzība par tiem, kas tur skatās, jo savādāk jau visu var nojaukt, centība un pārliecība, ka viss būs labi. Un mēs tikām safotogrāfētas. Un Benita pēc tam ‘jauki’ izteicās, lai es pametu dejošanu, jo viņai nepatika ne deja, ne mūzika. Sasodīts, iešu jau es viņu klausīt! Man patīk mana dejošana un tas ko daru, tā kā viņa var mierīgi iet.. (es atkal aizsvilos par šo tēmu, atvainojiet)

Tad Ušakovs, Ameriks, skolas direktore un visi pārējie atnākušie valsts vīri un sievas pārgrieza sarkano lenti atklājot mūsu skolas pagalmu. Par pagalmu runājot- tur ir tāds jauks bērnu laukumiņš un velosipēdu novietne. Tā kā pavasarī laikam varēšu mīties uz skolu, jo tagad jau šķiet par vēlu, starpcitu, mans velosipēds man ir par mazu un to vajag salabot. Salabošu un tad mēģināšu par kādiem Ls 120,- notirgot sludinājumos. Es jau liktu Ls 100,- vai nedaudz mazāk, bet māte saka, ka ja to labosim, tam jābūt Ls 120,-. Ak.

Tad mums bija audzināšana, kur Ķimse mums pateicās par piedalīšanos, pacienāja visus ar āboliem,  Benita izstāstīja par 12.10. plānoto gājienu uz hokeju, kas man ir pilnīgi vienladzīgs, jo man hokejs nepatīk un man tad ir treniņš. Skolotāja atgādināja par 12.11. plānoto gājienu uz JRT ‘Ziedonis un Visums’ par ko gan es esmu starā, jo uz šo izrādi gribu jau kopš pavasara.

Tad mēs bijām brīvi. 12:30, jau. Man bija neatbildēts zvans no Reinarda un nebija kredīts un tā. Pieļāvu, ka viņš jau ir pie GC, tāpēc steigšus devos turp, tur neviens nebija, devos atpakaļ uz skolu, gaidīju. Beidzot viņš man uzrakstīja īsziņu, ka tagad ir pie GC un es atkal uz turieni devos. Uz ‘manas’ palodzes sēdēja Pauļuks ar Nilu. Mani dārgie sēdēja patālāk, uz mazajām palodzītēm. Benita un Elza ieturēja otrās brokatsis/pustdienas. Drīz vien Nils pameta Pauļuku un man vienkārši vajadzēja nobļauties ‘Hā, Pauļuk! Tu esi forever alone!’ Bet līdz ar to viņš atnāca pie mums. Nekas, vismaz viņam bija apelsīnu sula. Drīz atnāca arī Dakša un Reičela. Pārvietojāmies uz lielo palodzi. Tur bija visai šauri, starpcitu. Vismaz es un Reinards bijām iespiesti stūrīti. Saule jauki spīdēja un sildīja, karsēja. Man bija sausās pohas, godīgi, nezinu no kā. Apsvēru iespēju, ka no tā, ka neko nopietnu skolā nemācījāmies un esam palaisti tik ātri prom un ārā ir pavasaris, kautgan jau sen rudens. Ar Reinardu skatījāmies bildes viņa fotoaparātā no skolas. Līdz Reičela iesaucās, lai nofotogrāfē viņu ar mani. Okk. Es kā vienmēr kautkādas tizlās pozas un tā, Reičela pēc tam fočēja mani un Reinardu un es visu laiku centos kautkur noslēpt savu seju, jo man bija liela pārliecība, ka manas acis izskatās drunk, lai gan.. nu… Sausās pohas.

Taaad man piezvanīja Kurmis un teica, ka drīz būs klāt. Ar Antonu. Tad, kad viņi atnāca, Reinardam drīz arī bija jāiet. Weh, pavadīju viņu uz pieturu un tad aizgāju uz ‘Rimi’ pēc kautkā ēdama. Tur satiku Dakšu un Reičelu, kuras tagad ir baigās družas un tā. Nopirku kautkādu abolu bulciņu un saldējumu. Ahh, saldējums. Vispār, tur bija baigas bazārs. Tur bija arī Blektiņš, Edmunds un Imants. Vienubrīd gribēju doties mājās, lai vēlāk brauktu uz treniņu, jo jutos galīgi nekā, no visiem atvadījos, Kurmis man jautāja ‘Pietrūkst Reinardiņš?’ Viņš to jautāja tik klusi un ātri, ka man nācās divas reizes pārjautāt. Beigās Benita man izdīca, lai es palieku, jo viņa jutās tik pat miegaini, cik es. Ā, cilvēki tur tā palaikam pazuda un uzradās, es reāli nesekoju līdzi. Pie GC ieejas Oskars ar Nauri kautko ārdījās ar BMX, Pauļuks bija aizgājis pie viņiem.

 

Tad Kurmis ievilka Elzu klēpī un veica krūšu masāžu, haha. Antons apsēdās man blakus un darīja tāpat. Viņš teica, ka manas krūtis ir kā stresa bumbiņas. ;D Benita vienubrīd ieminējās -‘Bet, Anna, Tev taču ir puisis.’ Antons- ‘Un? Man ir meitene!’ Ahh, so funneh. Kurmis un Antons apsprieda manas un Elzas krūtis. Ķip Elzai esot tvirtākas, bet man maigākas un tā tālāk. ;D Tad Antons beidza aiztikt manas krūtis un teica, ka viņam tagad ir maiga plaukstu āda. Haha, man ir maģiskas krūtis, haha. Tad Antons sajutās kā eksperts un aptaustīja Dakšas, Benitas, Elzas un Reičelas krūtis. Visām atrada kautkādus mīnusus, izņemot manējām. ;D Un tad viņš atnesa vibrējošu Blektiņa telefonu un gribēja pārliecināties, vai sieviešu krūtis tiešām ir jūtīgākas, jo viņš nejūtot, ka tas vibrē, kad to pieliek pie krūts. ;D Mēs visas jutām. Kurmis arī. Tamdēļ pacēlās jautājumi- Vai Kurmis ir sieviete? un- Vai Antonam ir atrofējušies krūšgali?

Reičela un Dakša aizgāja. Neilgi pēc tam Elza aizskrēja uz Autoostu, viņai bija jābrauc pie tēta. Antons apgūlās uz savas mugursomas, Kurmis iekārtoja savu galvu man klēpi. Un tad viņi abi atrada veidu,  aizsniegt manas krūtis. Un tad man drīz bija jāiet. un devāmies mēs visi. Antons aizgāja pa Vaļņu ielu, Kurmis aizdevās uz savām mājām, mēs ar Benitu devāmies gar Operu līdz Brīvības piemineklim, nu viņa nogriezās uz Inženieru ielu, es devos līdz Brivineklim, kur satiku Antonu. Atkal. Likumsakarība? Tālāk gājām kopā, jo viņam vēl bija laiks līdz autiņam. Tādā tempā, kādā viņš gāja varot precīzi paspēt uz busu. Satikām Kiky, Ivo, Nauri un Oskaru. Apmēram ‘Jā, čau, labi, atā!’ Antons pārskrēja pāri ielai, jo viņa autobuss jau tuvojās pieturai, es devos uz ‘Rīdzi’. Galīgs nespēks un negribēšana, nomāktības sajūta un divas sāpošas potītes. Kas var būt labāks par šo?

Pēc treniņa aizdevos uz tramvaju, negribēju riskēt ar kontroli otrpus Daugavai, t.i. Ķīpsalā, jau brauktu ar busu. Pārnākusi mājās uztaisīju tēju, pasēdēju netā un skatījos ‘Zoostacijas bērnus’, paldies, Reinard, ka iedevi fleshu! (milzīgspateicībaspilnsapsāviens) Skatoties mani pārņēma eiforija, jo tur bija tikai Bovija mūzika. Mana mamma pārnāca tieši tad, kad filmā meitene zaudēja nevainību ar mīļoto puisi. Bija meitenes 14. dzimšanas diena un neilgi pirms tam viņa bija pamēģinājusi durties. Viņai bija apnicis tikai šņaukt un ēst ripas, viņa gribēja zināt kā ir durties. Tad es jutos ļoti neērti, ka mana iedzērusi mamma arī ir te pat un dzird to visu. Vēlāk viņa man pat pievienojās uz filmas skatīšanos, lai gan pirms tam divas reizes pārjautāja, kas tā ir par filmu, kaut gan, pati to ir redzējusi ntās reizes. Vispār filmu jau sen gribēju redzēt, bet nevarēju, jo mana māte tam nebija gatava. viņa nebija gatava man to filmu rādīt. Pēc filmas mamma gribēja ar mani taisīt pidžammu ballīti, sākumā piekritu, bet beigās patiecu, ka gribu gulēt, jo sākās pilnīgs ārprāts, kurā iejaucās arī tētis. Beigās mierīgi aizgāju gulēt. Basta.

 

Bērni, pavisam nopietni, nelietojiet narkotikas. Kad būsiet veci un uz miršanas robežas, droši.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s