Liepāja rock city (autumn holiday chapter one)

Brīvlaiks tā kārtīgi sākās Otrdien, kad iekāpu autobusā Rīga- Liepāja. Ar grūtībām iedīdījos autobusa sēdeklī tā, lai gan man, gan ģitārai būtu ētri. Vai nu tas bija tāpēc, ka sen nebiju braukusi uz Liepāju, vai tāpēc, ka parasti sēdēju otrā pusē, bet man likās, ka ceļš ir gaužām savādāks nekā parasti. Vecis, kas sēdēja man blakus bija mierīgs, sēdēja pirktus sakrustojis, rokām klēpī, acis ciet un snauda. Es savukārt nepārtraukti dīdījos, mēģināju panākt to, ka manas saplīsušās austiņas (viena no tām karājās vadā, ne pie tās plastmasas (es par lielajām austiņām)) kārtīgi turās pie galvas, lai varētu dzirdēt Odioza slimo hardcore repu. Mēģināju zīmēt, nekā īsti nesanāca, apsvēru iespēju lasīt, pārdomāju, grauzu cepumus un centos gulēt. Likās, ka līdz Liepājai ir mūžība. Lai gan, kādam jau arī 4,5 stundas ir mūžība, piemēram, man.

Iebraucām Liepājā. Es centos visu sapakot, cik vien ātri varēju, bet, pie velna, tas vecis sēdēja kā miets un nemaz nedomāja kustēties pirms autobuss apstājās. Kautkā izrāpos no busa, centos sakārtoties, Laura jau mani gaidīja. Lēnā garā devāmies uz ‘Rimi’, man taču viņas mātei bija jānopērk melnā šokolāde, kā pielīšanas un pateicības dāvana par to, ka tomēr varu palikt. Veikalā satiku Ditu. (tagad tāds virtuāls aww apskāviens Ditai) Viņa man izstāstīja, ka grasās ceptu maršmelovus uz savām krutājām šķiltavām, bet diemžēl šis plāns vēlāk nerealizējās.. Un vēl viņa komentēja manu ‘mazo’ somu, haha. Man vienkārši nebija mazākas.. Tad šķīrāmies, ar Lauru beidzot atradām, kur stāv normāla izmēra šokolāde jebšu šokolādes tāfelītes nevis kastes. Laura atņēma man somu, jo viņai piegriezās, ka visu laiku vaidu, cik man ir smagi. Līdz ar to mēs arī aiztipinājām uz Fontaine’s Delisnack un es tiku pie dievīgajiem Liepājas Delisnack frī kartfeļiem. Tad uz tramvaju un uz Lauras mājām. Pirmais, ko izdarīju, kad uzstiepu visas mantas uz viņas istabu- es spēlēju ģitāru, haha. Vēlāk atnāca Lauras mamma un tad mēs visas trīs braucām uz centra pusi jebšu Laura ar mammu pie ārsta, es pavazāties pa Liepāju. Lauras mamma paspēja nošausmināties par manu gaitu. Laura pareizi atbildēja- ‘Pamēģini pati tādos zābakos paiet.’ a.k.a. kerzas for life. Es aizgāju līdz viskrutākajam lielveikalam pasaulē- ‘Kurzemei’ un nopirku septumu, jo manējam tieši no rīta pazuda bumbiņa- vai nu kautkur gultā vai vannā noslīka. Tad lēnām devos atpakaļ un pasēdēju pretī politklīnikai(?). Laura neilgi pēc tam iznāca un nosodīja mani par to, ka esmu te, savādāk mēs vēl varētu vazāties pa centru. Hm, es nezinu,  man pat personīgi tovakar negibējās staigāties.  Atpakaļ Lauras istabā- ārdamies, skatamies youtube klipus un tā. Lauras tētis atveda Laurai ģitāru. Khm, sākumā Laura bija nenormāli par to sapriecājusies, pēc tam… Pēc tam, kad viņa saprata, ka tas ir sasodīti vecs, nedaudz iepuvis(?) bandžo ar daļēji atlīmējušos korpusu un tikai vienu nostieptu stīgu… Sākumā bija episki sagrauta, bet pēc tam, kad viņai atklāju to, ka šis bandžo ir jautra padarīšana, mēs abas to ik pa laikam patrinkšķinājām. To, kā tās stīgas skanēja vienkārši nevar raksturot! *liela smiešanās atceroties* Un pilnīgā naktī Laurai pilnīgi aizgāja ciet, es biju tikusi pie datora, līdz ar to tvitterojos un draugiem-el-vē-jojos. Viņa nošļūca no gultas ar galvu un rokām pa priekšu, palīda zem galda,  gandrīz izgāza pārpildīto miskati, pa otru galda galu izlīda ārā un nospēlēja mūsu mīļoto ceturto stīgu uz bandžo. Pēc tam viņa, protams, neko neatcerējās, haha. Un tad, kādos pusdivos naktī mēs, konkrētāk Laura, uzpūta man matraci ar ļoti skaļu pūtēju. Tad mēs mēģinājām čučēt un tas bija tīri sekmīgi.

Nākošā diena- la Trešdiena.  Izlīdām no gultas ap kādiem vieniem. Laura, protams, la ieslēdz datoru un i negrasās uztaisīt brokastis. Beidzās ar to, ka es izmisīgi sāku viņu bakstīt un beigās aizgāju uztaisīt maizes ar kausēto sieru. ņom. Tikmēr Laura centās atrast kādu kino programmu, jo nestrādāja internets. Kad Lauras brālis parādījās mājās, viņš visu pārrestartēja un mums bija nets. Laura la http://kinoballe.lv un mēs saprotam, ka vienīgais no tā, uz ko mēs varam paspēt, skatāms ir Džonijs Anglis. Tas sākās 19.00, bija apmēram 14.30, ja nemaldos. Drīz arī devāmies centra virzienā, nopirkām biļetes, pasēdējām rokkafē un patizlojāmies pie tur skanošajām dziesmās, jo šoreiz pat skanēja kaut kas labs, nekā toreiz, FF`11 laikā, kad tur iegriezāmies. Tad aizdevamies apēst pa mazai picai uz ‘pīrāgiem/pīrādziņiem’ (es par to nosaukumu vēl ilgi smiešos) un tad lēnām pastaigājām pa Liepāju. Beidzās ar to, ka aizšļūcām arī uz Fontaine’s suvenīru veikalu, apkaifojāmies par visu, kas tur ir un tad es gribēju nopirkt plakātu. Laurai arī, jo nabaga bērnam nav naudas, bet plakātu ar Louie ģīmetni gribās. Viņiem tur ir tikai viens. To pašu nopērku, tad aizsoļojam uz Fontaine Royal, administrācjā prasu, tur arī nav. Beigās meitene sarunāja, lai atnes. Tad lēnām devāmies uz kino, tur kādu stundiņu pasēdējām un tad filma… Pārrēcos. Abas pārrēcāmies. Sēdējām trešajā rindā, izriju pusi no popkorna jau pirms filmas. Otru pusi kādās pirmajās 15-20 minūtēs apēdām. Filma nenormāli smieklīga, lai gan komēdijas nav mans mīļākais žanrs, šī bija laba kautvai tāpēc, ka pārsvarā visi aktieri bija briti. Ap pussdesmitiem bijām mājās, Laura la ieslēdz datoru un sākās Jake and Amir klipu skatīšanās, protams. Kā arī kaut kad Laura sāk pildīt savu mākslas skolas darbu, tad atkal- Laura lasa Tim Minchin fanu forumu, es zīmēju Lauras darbu un tā. Tad sākām klausīties Jake and Amir klipu remiksus, sākumā pārsmejam jēgu, tad Laura sāk šausmināties, ka nesaprot, kamdēļ vienā no tiem klipiem Džeiks izpilda tik nesaprotamu dejošanas kustību. Beidzās ar to, ka sākām abas tā dejot uz Lauras dīvāna. Pulkstens pusčetros naktī beidzot devāmies gulēt. It kā. Laurai uznāc trakums, viņa sāka rāpties pie manis uz matrača, that was crazyyyy. Nopietni, man bija bail.

Labrīt, ceturtdiena. Lauras lielais dissapointment, jo braucu prom. Abas zinājām- es prom netikšu, ja nebūšu redzējusi Tim Minchin koncerta DVD (vī dī dī). Tas bija nfdfrsdmklemrnksdrln brīnišķīgs. Un tad jau bija jādodas uz autoostu. Atkal, bijām ‘nedaudz’ par agru. Un pa ceļam es atkal tiku pie brīnišķīgajiem Delisnack frī. Un visu ceļu no turienes līdz AO mēs dziedāmām ‘pa-pa-pā-pa-pa-parapa-pa-pa-pā-pa OY’ jebšu mūsu parodētu Julian Smith ‘Stuck inside your head’. AO nopirku biļeti un piesēdām uz dīvainajiem krēsliem iekš Liepājas AO. Drīz atnāca arī Klāvs, ar kuru biju sarunājusi kopā braukt. Pšš, atnāca, pareizāk būtu teikt iekliboja…

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s