Visums un Ziedonis

Otrdienas vakarā kopā ar klasi un, nejauši, arī ar ģimeni devāmies uz JRT izrādi ‘Ziedonis un Visums’, kuru vēlējos redzēt jau kādu pusgadu kā minimums. Tātad- tas bija tas ilgi gaidītais vakars, kad pārcietu to, ka pirmo cēlienu bija jāsēž blakus Cīruļpuikam un centos aizmirsties, jo tajā pat dienā bija izvērties nejauks strīds, kā arī tonnām dažādu citu smieklu brīžu ar Benitiņu, Madariņu, Katrīnu, Gundegu, Elīnu un Paulu.

Ziedonis un motocikls, Ziedonis un ēzelītis, Ziedonis un kukainītis, Ziedonis un metazifika, Ziedonis un nacionālā identitāte, Ziedonis un… Ziedonis un Visums. Ziedonis, Ziedonis, Ziedonis, cilvēks, kuru apbrīnoju ne tikai dzejā, bet arī domāšanā un uzskatos.

Izrāde iesākās ar jauku izspēli, ar asociācijām, kur visi dārgie JRT aktierīši (nu, ne visi, protams, ne. Man jau pietrūka Keišs un Āboliņš, jā, bet viņus jau nemaz nebūtu, ‘kur iebāzt’ šinī uzvedumā.) ‘spļāva ārā’ asociācijas ar Ziedoni, kā etīžu uzdevumā. Tālāk nāca Ziedonis un motocikls. Liels, sārts, zaigojošs mocis. Smags bezgala, nabaga Znotiņu, tas ir Ziedoni, pilnīgi žēl palika, kad viņš aptuveni piecas minūtes mēģināja uzstutēt apgāzušos stakles dārdekli. Neiztikām bez smiekliem, protams, ne.
Ēzelītis. Īsts, dzīvs ēzelis, ka es jums saku! Sasodīti mīlīgs, it sevišķi, kad vienā no pēdējajām ainām nokakājās tā kārtīgi pagriezis pakaļgalu pret skatītājiem.  Un bravo no visas sirds dzīvnieciņam, kas izturēja visu izrādi uz skatuves graužot sienu un kakājot. (P.S. Kāds, kas vēl ir apmeklējis šo brīnišķo izrādi, kādi ir jūsu novērojumi, ko ēzelītis dara, kad Varis Piņķis dzinbudista lomā dzied?)
Znotiņš ir ģeniāls, (bet tā jau es domāju par visiem JRT aktieriem.) Lai nu kā, aktieriem pilnībā izdevies parādīt, kāds ir Ziedonis un kāda bija to laiku apkārtējā sabiedrība ap viņu, cik viņš no tās bija atšķirīgs un cik daudzi gribēja viņam līdzināties. Aina ‘Ziedonis un kukainīši’, manuprāt, ideāli atspoguļo to, ka neviens nekad nav varējis dzeju lasīt tā pat kā Ziedonis. Tuvu, tuvu īstajai intonācijai, bet tomēr, nav īstā.
Ziedonis par pelēko masu, ja tā var teikt. Cik cilvēki ir vienveidīgi, cik pakļāvīgi, cik paš-nedomājoši, cik vienādi. Lai arī katrs ir cits un katrs ir mazliet savādāks, tomēr visi ir vienādi, pakļaujas un piekrīt vienam, tas stipri atspoguļojas PSRS laikos, kad arī visu šo domājis domātājs Ziedonis.

Un kāpēc, lai mēs lietas nedarītu “protsa tak“? Kā Ziedonis ar kursa biedriem izraka bedri pie Kolhoza. Gribi, ej un dari. It sevišķi, ja nevienam tas nekaitē, bet tev sagādā prieku.

Izrāde ir ļoti filozofiska un dziļdomīga. Metafizika, jā. Izskaidrot tobrīdējās sajūtas un domas jau ir neiespējami, nu jau viss nedaudz noplacis, tikai daži citāti un aptuveni monologi un dialogi iespiedušies atmiņā, kā Daudziņš cenšas izsekot Znotiņa runai un iestarpināt un vienbalsīgi pateikt ar viņu reizēm spilgti atspoguļotā ‘Ziedoņa kopēšana’.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s