kur tu biji?

Jā, mazā, nerātnā, rudā lapsa, kur tu b i j i. Visur. Ne gluži, bet es biju. Bet tomēr pārāk slinka, lai te ierakstītu.

Šodiena (nu jau vakardiena) liekās kā divas dienas- viena, kur pēc skolas uzreiz dodos mājās. Otra- kur satieku Odiozu un dodos pie viņa, palīdzēt viņam sakrāmēt istabu un sastādīt kompāniju. Tā nu lūk.

Un joprojām man negribās neko konkrēti sacīt.

Biju, izbiju, būšu, nenomiršu.

Ar Leonu iztēlojāmies, kādi mēs būtu vecumdienās. Tāpēc, ka man mugurā bija vakar atrastais zilai halātveidīgais apģērba gabals ar izārdītiem pogcaurumiem un kabatām, bez pogām. Koši zils, jauks apģērba gabals, bet visiem bija tikai ‘Kāpēc tev mugurā ir halāts?’. Get over it. Man ap kaklu bija villaine, labi?

Man ir žēl. Abus. Visus trīs? Nē. Abus. Paga. Ko?
Es nezinu, kur lai es atrodos, ja žēl ir abus. Un tik nelāgi, ka nav ko par to pateikt. Tikai žēl. Un nezinu jau arī, kā tur viss beigsies. Laikam jau labi ne. Bet varbūt tomēr…

Viņš trešo dienu dzer, bet man riebjas alhokola smaka.

jāpadzejo? Jā.

tumšā naktī spīdēju, zaļu zāli pīpēju uz mani pašlaik galīgi neattiecas. Ir tumša nakts, jā, bet es nespīdu, lapma spīd un es nekuriju, es rakstu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s