tēja ar pienu/ dots

Pašlaik sēžu dzīvojamajā istabā, pie datora. Smuki nomazgājusies un ar to patīkamo apziņu, ka beidzot esmu tīra. Jau kuro stundu klausos ‘Hospitāļu ielas’ 2007. gada albūmu- ‘Pūķis’. Tas, cik atmnos, laikam arī ir pēdējais viņu izdotais albūms. Skumji. Tas bija tik sen, bet es to atceros tā, it kā tas būtu noticis pagājušajā vasarā. Es domāju, viņu koncertu, kurā viņi prezentēja šo disku. Tas bija jauki, mīļi. Pirmais viņu koncerts, kuru apmeklēju. Joprojām kaukur stap manām neskaitāmajām mantās mētājās piespraudīte ‘Citrons’. ‘No tējas tasītes iznirst pūķis, viss zeltā un purpurā. Un citrons kautrējas karotes cukura’ (Hospitāļu iela-‘Pūķis’)

Šodiena. Iesākās ar pēc iespējas vēlo celšanos- 7.50 (cik daudziem tagad skauž, m?) un krievu valodas kontorldarbu. Ak vai, bet lielu daļu es sapratu (spīd no laimes), bet godīgi- nezinu. Pesņu neuzrakstīju, nepaspēju. Redzēs, ceru vismaz uz 7 (haha, noteikti)
Pēc tam angļu valodā skolotāja norāja, ka atkal esmu aizmirsusi otro darba burtnīcu, bet Marekam noveicās, jo visu viņa burtnīcā pildīju.
Un tā vispār, Sikatere Kārlim teica, ka viņš to vien dara kā pīpē un ar mani skolā pa kaktiem mīcās. Līdz ar to, katru reizi, starpbrīdī, kad mēs jauki stāvējām un runājām un viņa gāja garām, Kārlis nobļāvās ‘Nav tā, kā izskatās, mēs mīcamies!’. Goda vārds, es saprotu, ka skolēniem ir grūti ieskaidrot to, ka tā ir tikai tuva draudzība, bet- skolotājai?

Gleznošanas, un arī ‘Ķirbja’ skolotāu kārtējo reizi pielauzu, lai atļauj man neiet uz ‘Ķirbi’, jo man tur nav ko darīt, kamēr viņi mēģina vācu lugu. Es taču negribu jau kuro reizi taisīt improvizāciju ar mazajiem. (no offence, it just gets boring) Un jā, pēc stundām izgāju līkumiņu ar Kārli, iedevu viņam savus cimdus, jo viņam sala rokas. Es kārtējo reizi tiku atzīta par lielisku sievieti.

Un tad es sapratu, ka esmu aizmirsusi norakstīt Lauras adressi, līdz ar to, dāvanu nekur nevarēju sūtīt. Aizgāju uz Coffee Inn ar domu izdzer espresso un izmācīties. Kurmis mani ieraudzīja no telpas otra gala, protams, es pievienojos viņam, Antonam, Emmai un kādam Oskaram, kurš bija atnācis ar Emmu. Antons zīmēja visu ar hipsterūsiņām.  Everything moustache! Un līdz ar to viņam piedāvāja uzzīmēt arī punktu ar ūsiņām. Bet redziet, tas nav gluži iespējams, ja punktu uztaisa tādu smuku, maziņu. Bet līnijā taču ir bezgalīgi daudz punkti! Un vispār, jebkura figūra sastāv no bezgalīgi daudz punktiem. Ģeometriskā domāšana, jā, bet tā taču ir! Līdz ar to, arī pašas ūsiņas sastāv no punktiem! Un vispār- mēs visi sastāvam no bezgalīgi daudz punktiem. Antonam radās teorija par jaunu reliģiju- mēs varētu pielūgt punktu, no kura radās lielais sprādziens, visums, bezgalīgi daudz punkti! Un vispār, šī teorija par punktiem ir ļoti patiesa, jums tā nešķiet? Jo, kā mums ģeometrijā māca, jebkura figūra, ne tikai plakne, vai ne, sastāv no bezgalīgi daudz punktiem (man jau apnika rakstīt šos trīs vārdus), bet mēs katrs, viss mums apkārt, ir figūras, varbūt ne ģeometriskas, bet tas nemaina faktu, ka esam figūras, formas, veidoli, kas satāv no punktiem. ta ta tāā, dienas atziņa you’re so dots! 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s