Trešdienas pievakare

Tu taču zini to smaržu, kad debesis ir savilkušās tumšpelēkas un neliels, bet ass vējiņš pūš sejā. Kad ārā grādi ir virs desmit plusā. Jā, es runāju par smaržu. Un sajūta ir tāda, ka nevar saprast- rīts vai vakars.

Es staigāju šurpu turpu pieturā, uzdodot domām ritmu. Bet ritms nojūk nevis tad, kad piebrauc tramvajs, bet tad, kad no aizmugures mani nobiedē gandrīz divmetrīgais Mārtiņš. Neilgais šoks neļāva uzreiz apjaust, kura ‘divmetrīgā’ seja tā ir. Viņš jautāja, no kurienes un uz kurieni es dodoties? Kad pateicu, ka no dejām, viņš, kā jau daudzi, domāja, ka runa par striptīzu. Nē, tas nekad nav bijis un nebūs man. Tas piestāv Lācim, nu dien. Pēkšņi man uzsauca no aizmugures. Tà bija Barbara. Es biju, godīgi, pārsteigta, ka pēc visiem šiem mēnešiem viņa pēkšņi man kautko pasaka. Lai gan tas bija tikai sveiciens. Tomēr.
Tad nu brauca mana ‘piektā tante uz riteņiem’ un Mārtiņš devās tālāk, lai vienatnē ēstu neveselīgo pārtiku. *noskurinās*

Izkāpjot no tramvaja es vēlējos, kaut tā smarža nad neietu prom. Es to varētu glabāt kādā burkā vai pat savā istabā. Priekš manis tā smarža ir eifoiju izraisoša.

Mājās neviena nav, ja nekaita mani, jo tikko atnācu, un zivis, kas nekur nevar aiziet.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s