You can stay. There’s always tomorrow.

Pēdējā nedēļa ir bijusi traka, divas slimības dienas, saraušana skolas darbos un visbeidzot kompozīcijas skates, par kurām bija nenoliedzams ‘kas nu būs?

Iznākumā man brūno toņu pāreja ir jāpārtaisa un es dabūju 7. Tas varbūt nav jaukākais šīs dienas notikums, bet tas vismaz nav mazāk par seši, kas priecē.

Rīts iesākās satiekoties ar Kaivu Līvu laukumā un kopīgu došanos uz Kaļķu 28/ Vaļņu ‘Coffee Inn’. Ja jūs tur esat, kad tur ir tiešām piebāzts, tad ziniet, katru rītu ir sajūta, ka par šo kafijotavu zin tikai retais. Mums pēcāk pievienojās Everita un tā vietā, lai dzertu kafiju, viņa atkārtoti mēģināja salīmēt planšetu ‘aplikācijas’.
Skola, skola. Pirms kompozīcijas man vispār likās, ka par manām planšetēm pateiks visbriesmīgākos vārdus, jo tas taču ir Aleksejs. Un arī Lasmane bija atnākusi paskatīties. Bet rezultātā man tikai bija jāpielabo daži toņi un viena pāreja jāpadara pastelīgāka. To es arī drīzumā izdarīšu. (Ar drīzumā es nedomāju šodien, Zigis pasarg!)
Savukārt ķīmijā mans darbs nonāca Everitas rokās, kura nebija to rakstījusi, un citi, kā, piemēram, Dominiks, nenoliedzami vēlējās, lai padalos arī ar viņiem. Es atteicu Dominikam, jo viņš pret mani nav jauks, un tā arī patiešām ir. Viņš man solījās būt jauks kopš tā brīža. Taču man nebija nekādas iespējas viņam palīdzēt, jo mans darbs jau bija Everitas rokās un man pašai vajadzēja, kopā ar Kaivu, no skolotājas klades pārrakstīt tēmu par sāļiem. Vēl Dominiks, spriežot pēc mana sapluinītā krekla teica, ‘Anna, es zinu, ka Tev patīk mežonīgs sekss.’ (Protams, viena no viņa favorīttēmām, kuru mēs pirms tam arī neveikli apspriedām audzināšanā) Un es jau nevarēju savādāk kā- ‘Kā Tu to zini?’ Un izrādās, ka viņš too vienkārši zinot un es nedrīkstot liegties, jo…Viņš zinot. *apjukuma brīdis*
Vētures  konstultācijās, raksot kontroldarbu, sapratu, ka manas smadzenes Napoleona Bonaparta jomā mani tomēr ir pievīlušas, bet beigu beigās kautko atcerējos pakustinot pelēkās smadzeņu šūnas.

Pēcāk ar Kaivu gribējām doties uz ‘Coffee Inn’, bet skaidrs, ka laika apsākļu dēļ gan Kaļķu/Vaļņu, gan Tērbatas kafijotavas bija pārpildītas. Bet cik labi, ka Everita dzīvo tikai nieka trīs kvartālus no Tērbatas ‘Coffee Inn’! Viņa atļāva mums uznākt pie viņas, tā pat uz treniņu ejam visas. Izbaudījām ciemošanos milzīgā putnu būrī un lēkāšanu pa deju grīdu, kā arī, nedaudz nožēlojamā kārtā un ‘Kāpēc es to darīju?‘ līmenī, ‘Scary movie 4‘. Vēl es dabūju griest picu, kuru neēdu, jo tajā bija gaļa un divas reizes apbrīnot to, kā Everitai šodien ir tieksme izliet tēju pa grīdu.

Ceļš uz treniņu, smaržu baudīšana. Te salds, it kā visapkārt ziedētu ceriņu krūmi, te rūgts, mitrs iedzen degunā. Te jūti, it kā spoži spīdētu saule, smarža kā vasarā, bet atver acis un joprojām ir apmācies.
Treniņā ieradāmies ar precīzu minūtes kavēšanos.
Esmu priecīga par padarīto šodien treniņā. Lielākoties dejojām ‘Dānijas programmu’, līdz ar to es dejoju dejas, kuras zinu tikai daļēji, taču šodien atskārtu, ka ar zināšanām nav nemaz tik traki.
Pēc treniņa ierastā pastaiga līdz  Brīvības piemineklim. Šoreiz devāmies līdz Barona ielas krustojumam, jo gribējām iegriezties ‘Atbalss laukumiņā’, un tur arī mūsu ceļi šķīrās. Es devos uz 13. janvāra ielu.

Jau nāca tramvajs, es jau biju ar vienu kāju iekšā, kad mani aizknieba aiz muguras un atvilka atpakaļ. Lācis, sasodīts! Un viņš nebija viens. Žū, sasodīts kvadrātā! (Nepārprotiet, šis ‘sasodīts’ ir sarkastisks un nav domāts negatīvi.) Lācis man piedāvāja banānu, bet es atteicos. Viņiem maisā bija arī saldējums un dažādas sēklas (Oh, Zigi, tas izklausījās tik nepareizi. (Lapsa, aizveries.)) Nē, vispār jau tie nebija Lācis un Žū, bet gan Dolands uz Gūfijs, yes. Un es, all of a sudden, kļuvu par Minniju un viņi mani nopirka par pieciem santīmiem (Hey, tā ir liela nauda!) Man nebija izvēles, man bija jābrauc līdzi. Vai arī es tagad varu nožēlot, ka man ir tādi draugi un iet raudāt stūrī, bet to es labāk nedarīšu, jo nav nemaz tik traki un vispār es to nereti izbaudu (nep-..) .
Tad mēs laiski ar desmito tramvaju devāmies uz Žū mitekli (varbūt man pat pareizāk būtu teikt Rutas mājokli, bet Žū taču arī tur jau nezin cik ilgi dzīvo…) Un turpinājām tikpat laiski iet ar kājām un tādā garā, un laiski nonācām galā un laiski satikām Rutu. Laiski. Man iedeva saldējuma kasti ar tekstu ‘Ēd!’ Un man taču citas izvēles nebija. Nu…Nē, nebija, tas bija Lācis, kas man lika ēst saldējumu. Ha. Ha. Ha.
Un es jau, protams, nepamānīju pulksteni un laiku, man pusdeviņos zvanīja tētis, kurš ir atgriezies no Vīnes un atvedis saldumus un viskautko, un sev jaunu cilindrcepuri, un jautāja, kad es būšu mājās. Ne jau nu viņu tas tik ļoti interesēja, kā mammu. Es apsvēru iespēju būt desmitos. Mamma kautkur otrpus klausules teica, lai pusdesmitos. Nu, kā nu šā nu.
Sēdējām pretī datora ekrānam, man ap kaklu bija aizkari, un skatījāmies ‘Courage the Cowardly Dog’ sēriju ar jauki psiho Fredu, bārddzini, kuras bieži sanāca kļūt ‘Naughty‘ jeb nerātnam, ja runa ir par skūšanu. Nav jau tā, ka tā sērija būtu atskatīta simtiem reižu bērnībā, bet Freds tiešām ir visnekaitīgākais no visiem ‘Courage the Cowardly Dog’ tēliem. (ak, Zigi, Freds noskuva suni, ak nē!)
Tad tā kā bija pienācis laiks, kad man ir jādodas, bet dārgie vīrieši jau protams negribēja mani nekur laist. Un beigu beigās, kad es biju izlauzusies līdz ārā tikšanai un Žū bija atradis atslēgas (viņš tās pavisam nejauši nometa uz trepēm un tās kaut kur aizlidoja), es laimīgā kārtā tiku ārā, taču tad atskārtu, ka aizmirsu planšetes iekšā, mājā. Ak, tās ir tikai viens vienīgs apgrūtinājums, nopietni. Pēc tam, kad biju pāris minūtes izbļuastījusies pagalmā, viņi, rēkdami, iznāca uz balkona un manas planšetes tika iekarinātas uz veļas striķa. ‘You can always stay,‘ sacīja Lācis, ‘And there’s always tomorrow.‘ Jā, protams, jebkura no šīm opcijām mani absolūti apmierinātu, ja man nebūtu jādodās mājās. Pulksten 21:28 es atguvu savas planšetes un devos mājās, kājām.
Ceļš bija mitrs un pustumšs, daļējs apjukums iestājās par to, kur īsti bija jāiet, kad nonācu krutojumā ar Ojāra Vācieša ielu, bet tālāk tapu skaidra un laimīgi gar Arkādijas un Uzvaras parku nokļuvu mājās, kur arī esmu jau aptuveni divas stundas.

ALSO, ŠODIEN IR NACIONĀLĀ MARIHUĀNAS DIENA. UN ARĪ ĀDOLFA HITLERA DZIMŠANAS DIENA. LAIMĪGI.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s