Žū aprit astoņpadsmit gadu

Lai arī cik neskaidra bija mana rīta doma par došanos atzīmēt Žū pilngadības sasniegšanu, es tomēr pēcpustdienā devos un man pār plecu bija auduma maisiņš ar saldējumu un sulu atspirdzinošam, vasarīgam dzērienam.
Pastaigas solī gar Māras dīķi un še-ku, re-ku, biju klāt. Visi tik pasakaini ārā sēdēja uz deķīša un līksmoja. Devos augštāvā izlikt saldējumu kust un tā. Pēcāk arī devos piemesties uz deķīša. ‘Idilliska amerikāņu ainava,’ teica Žū, kad atgriezās no grilla uzlikšanas. Grills, cepti dārzeņi vairākgan tikai man un man. (Ak, es- veģetāriete.) Tad bija twistera prieki un nemanāmi pienāca Žū izsauciens doties augštāvā.

*****

Līksmība pilnā kājā, mūzika, smaidīgas sejas un skaļas balsis. Taču ārā palikušos traukus tā kā neviens netīko savākt.
Tad kautkā mēs visi tā nemanāmi noplakām un norimām. Ar Rutu un Kristapu iekārtojāmies Žū gultā. Tur bija arī Žū, taču viņš gulēja. Mēs savukārt skatījāmies ‘Adventure Time‘ un pēcāk ‘Courage the Cowardly Dog‘. Tad nolēmām pārvietoties uz grīdas, uz matracīšiem. Salikām un saklājām visu, iekārtojāmies. Sākām skatīties ‘Simpsons. The movie‘, taču tad izdomājām iet pastaigāties pa Troņkalnu. Mmmm, laba doma priekš ~2:30 naktī, jā. Bet, ticiet man, tas bija tik nenormāli jauks staidziņš. Uzrāpāmies kautkādā sienā. Tā brīža atziņa ‘Nav īpaši patīkami dzirdēt policijas mašīnas sirēnas, kad tu nakts vidū rāpies pa kaut kādu mūri ar lukturīti rokā,‘ Ruta.
Mēs izstaigājām mistiskus lokus caur Torņkalna ieliņām, gar Māras dīķi, ap Uzvaras parku, gar Torņkalna futbola kortu aizmugurējo plāno, caur Arkādijas parku. Mēs redzējām dārgumu meklētāju ar metālu detektoru Arkādijas parkā pie tās upītes. Un tad jau arī mēs devāmies pastaigas solī uz mājām iztēlojoties dažādus scenārijus par to, kas mūs tur sagaida.
Bet beigu beigās mūs tur sagaidīja Lācis pie datora ekrāna. Mēs viņam ļoti sirsnīgi nocēlām datoru, lai tālāk skatītos filmu, taču es jau pēc kādām 15 minūtēm sapratu, ka nebūs, jo miedziņš nāca no lielās pastaigas svaigajā, naksnīgi dzestrajā gaisā.

Rīts ar negribīgu acu atvēršanu pāris reizes, bet tad atkal ciešu to aizvēršanu un dziļāku ietīšanos guļammaisā. Toties visbeidzot es atvēru acis, kad Uldis nevarēja atrast savas bikses. Tad jau tā kā mēs visi arī lēnām uzslējāmies kaut cik sēdus savās guļamvietās.
‘Vajadzētu iet un cept šašļiku,’ izskanēja nevienu reizi vien. Līdz beidzot mēs nogājām. Līksmība turpinājās un, par spīti vējiņam, mēs visi satupām ap dārza galdu un Ruta ieminējās, ka mēs visi atgādinam kautkādus dzīvnieciņus. Diāna- kurmi; es- sususru; Uldis- pūci; Žū- tasmānijas velnu; diemžēl Kristapam piedēvēto dzīvnieku, tā pat kā Rutai es neatceros. Lācis ir Lācis, bet tobrīd viņš vispār ēda siera salātu pārpalikumus.
Tad atkal ievācāmies iekšā, jo ārā jau baigi sāka pūst, bet man drīz vien bija jābrauc mājās.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s