Andrejsalas saule, Traki mierīgais miers un mīlestības dziesmas no JRT

31.05.

‘Pārcelta devītajā klasē.’
Teikums, ar kuru pilnībā pietika, lai teiktu Kaivai: ‘Nu, ko? Ejam?’ Jo mums jau bija plāns. Superīgs, manuprāt.

Izdirnēšana skolā likās mūžīga, kaut gan patiesībā aizņēma tikai divas stundas. Taču pēc tam pārlaimīgā, negluži, solī devāmies uz Andrejsalu paceļam iemetot loku Kaivas mammas darbnīca, lai Kaiva tur noliktu savus keramikas šķīvjus. Everita no mums ‘atdalījās’ Vecrīgā. Nebija jau arī nemaz plānojusi iet ar mums.
Aizdevāmies uz Andrejsalu, apmetāmies uz laipiņas un…Pafff, atkorķējām vasaru jeb Martini asti dzirkstošo baltvīnu. Priekā!  Un mēs ļāvām saulei mūs sildīt un mūzikai izklaidēt. Sākot ar Aerosmith ‘I don’t wanna miss a thing’, kuras piedziedājums nu ir mana un Kaivas vasaras himna, ja tā var izteikties, beidzot ar visu, kas mums bija pieejams no The Kooks. Tā jauki baudot sauli pamanīju, ka Andrejsalas krastmalā nosēžas divas jaunietes un viena pēc brīža sauc ‘Anna?‘ Apjukums, bet atsaucos. Tā bija vecā, labā Elizabete. Parunājāmies nedaudz par dzīvi un tā.

Tad mūsu ceļš tālāk veda. Pa Valdemāra ielu, taisni, taisni. Iegriezāmies ‘Ze donats’ pēc kāda virtuļa un tur mūs sagaidīja ļoti runātīgs, jauns pārdevējs, kas teica, ka visas atzīmes būtu augstākas par septiņi, tad uzsauktu virtuli. Mēs teicām, ka mākslās visas ir augstākas, ka tas skaitoties. Viņš novīpsnāja, ka atkal kautkādi mākslinieki atnākuši, ka te jau viens bijis un lielījies, ka kompozīcijā dabūjis desmit. Mūsu pirmais jautājums, protams, bija- vai viņš bija īss? Jo nenoliedzamas aizdomas krita uz…Martinu.Runātīgais puišelis bijis īss un mēs pat vairāk nešaubījāmies, ka tas bijis viņš. Nopirkām katra pa virtulim, novēlējām jauku dienu pārdevējam un devāmies tālāk. Jau veselu mūžību pa Valdemāra ielu nogājušas atdūrāmies pie Ķīmijas fakultātes un nostāvējām kādas divas minūtes blenžot uz fakultātes simboliku pie ēkas sienas. Ejot garām aci pieķēra fakultātes kafejnīca ar nosuakumu ‘Mendeļējevs’. Nospriedām, ka tikai nosaukuma un atrašanās vietas dēļ mums tur obligāti ir jāaiziet. Apmātība par un ap ķīmiju sit augstu vilni.

Te mēs piezemējāmies, visbeidzot, Valdemāra pasāžā, restorānā ‘Delisnack‘. Pasūtījām lielo kastīti frī kartupeļu un pārdevēja mums teica, ka būs jāuzgaida vidēji 12 minūtes. Labi, neiebildām, jo nekur jau nav jāskrien. Divpadsmit minūtes jau sen pagājušas, taču kartupeļi, lai arī vēlāk, tomēr ir neaprakstāmi gardi, kā jau no ‘Delisnack‘. Paēdušas, pieēdušās pat varētu teikt, devāmies uz tik sirdī loloto ‘Mierā‘ jeb ‘trAKi mieRĪGA‘ kafejnīcu Miera ielā 9, ja nemaldos. Ieradāmies, nosēdāmies, es paņemu jau mēģināto moku, savukārt Kaiva pieturējās pie lattes.
Mēs divas reizes nomainījām vietu, izlemdamas, ka paliksim pašā pakaļplānā, uz dīvāniņa.  Nu jau bija kārta otrajam dzērienam. Kaiva turpināja turēties pie lattes, taču es paņēmu zaļo tēju.  Mēs bijām izspēlējušas ‘Vinnija Pūka atmiņas spēli‘ un kādu mistisku spēli, kuras nosaukumu pat neatceros. Nu bija kārta ‘Alias‘, kuru, protams, nespēlējām pēc noteikumiem, vienkārši skaidrojām vārdus.  Inteliģences koeficients. 
Nosēdējām tur četras stundas vismaz!

Taču tad devāmies  Vecrīgas virzienā, pa Tērbatas ielu, lai varētu ieiet ‘Pērlē‘ un paskatīt cik maksā ‘RĪGA’s krekls. Nu, jā. Jācer, ka caur Ventu un Lukabuku izdosies dabūt ar atlaidi, haha. Jā, man nav 13 latu, ko izdot kreklā.
Izdevāmies cauri Vecrīgai un tad iekāpām tramvajā- uz manām mājām! Jo man vajadzēja paņemt nedaudz siltu drēbju vakaram. Paņēmu visu, ko man vajadzēja un devāmies uz Kalnciemielas kvartālu baudīt tovakar paradzētās ‘Mīlsetības dziesmas‘ Daudziņa, Keiša un Nīmaņa izpildījumā. Ieradāmies, kad vēl īstais koncerts nebija sācies, bija tikai ļembasts. Manis iemīļotais ‘Mājas saldējums‘ todien netirgojās un man nācās iztikt bez tā. Toties izbaudījām atmosfēru, Kaivai parādīju izstādi ‘Skūpsti‘, kuru pati skatījos jau kuro reizi. Tā klaiņojot apkārt man pienāca zvans no tēta, ka mums ne uz kādu vilcienu nav jāiet, mūs aizvedīs vectētiņš, kurš patreiz bija blakus tētim, Sinfonietta Riga koncertā. Super, jo tas mums deva vairāk laika pavadīt pašā koncertā. Garām pavīdēja Estere, kurai paspēu tikai uzsaukt ‘čau!’, bet šī liktenīgā saskriešanās tagad ir atjaunojusi mūsu kontaktu, diemžēl, tikai virtuāli, bet jau plānojam drīzumā satikties. Tā ir, cilvēkus, kuri man dzīvo kaimiņos, es satieku visretāk. Estere, piemēram, un arī Esmeralda. Nu, neraža. Izpētījām neskaitāmas džeza plates, nopirkām Vīnu veikalā tējas. Tas nācās ilgi, jo kautkas bija nogājis greizi ar kafijas aparātu un ūdens nāca pa mazdrusciņai. Atradām vietu, kur piemesties, bet uz betona negribējām apsaldēt pēcpuses, tāpēc meklējām citu vietu, kur nosēsties. Beigu beigās pārlīdām pāri niecīgajam nožogojumam, kas bija kā zīme, ka dārzā iet nevajadzētu un piemetāmies uz maliņas pie tās lielās bedres, kurā bērni parasti jandalējās. Skats uz skatuvi gan no aizmugures, bet tas nekad nav nozīmējis, ka kautko palaidām garām. Koncerts bija tiešām satriecošs. Cik nu mēs no tā piedzīvojām, jo ap desmitiem jau vectētiņš bija klāt un viņam netika ilgi kavēties šajās cilvēku burzmās.

Aizbraucām. Nometām mantas, paēdām un gājām ārā uz terases dzert tēju naksnīgajā naksnīgumā. Tas bija tiešām jauki, lai arī auksti.

Nākošajā dienā Kaiva aizsteidzās uz vilcienu, uz Vērmanīti, jo viņai bija jādejo ‘Ogles’, kuras es nedejoju aptuvenās zināšanas un tērpa neesamības dēļ.  Savukārt es paliku, izdzēru tēju un papļāpāju ar Ēriku- Kaivas mammu. Un pēcāk devos pie vecmāmiņas, ar kuru kopīgi uz Rīgu. Nonākusi mājās pa galvu, pa kaklu grābu telefonu, lai sarunātu ar Kaivu kārtējo ‘Mierā‘ apmeklējumu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s