13.07.12. Japāņu tradicionālais skatuves mākslas vakars Lielajā ģildē

Še ku, re ku, es esmu atgriezusies ar saviem pārspreidumiem par dažādiem pasākumiem.

13.07., piektdienā, es, pateicoties savai tantei un vectētiņam, tiku pie brīvbiļetes uz Japāņu tradicionālo skatuves mākslas vakaru, kurš, sadarbībā ar Japāņu vēstniecību Latvijā, tika noorganizēts Lielajā ģildē. Japāņi uzstājās ar trīs dažādiem priekšnesumiem.

Pirmais bija skaņdarbs ‘Pavasara jūra’, kuru izpildīja koto (līdzīgs koklei) un šjakuhači (koka flauta), kā arī deja pie šī skaņdarba. Šis skaņdarbs man patika, deja, kaut arī Japāņu, man likās pārāk stīva un vienveidīga, pat varētu teikt- līdz galam nesagatavota.

Otrais priekšnesums bija Šinnai džjoruri jeb balāde ‘Rjančo’ par kādu vīru, kurš krāpj savu sievu ar mīļāko, kuras dēļ pametis darbu. Balādē galvenā varone ir sieva, kas dodas pie vīra mīļākās lūgt, lai šī pamet Rjančo, jo tās sievai ir lielas ciešanas. Mīļākā apsolās to darīt, taču beigās kopā ar Rjančo izdara pašnāvību. Sarežģīts, dramatisks sižets, kā jau balādē. Izpildīts tika tradicionālajā Japāņu dziedājumā ar šjamisena pavadījumu. Ko lai saka, bija interesanti, taču- dziedājums atkārtojās trīs reizes, katru reizi vārdus stiepjot garākus un notis emocionālākas. Pirmo reizi pilnīgs stāstījums, otro reizi jau dziedājums, trešajā gari, jo gari. Es būtu iztikusi tikai ar otro reizi, ne pirmo, ne trešo. Tas bija par daudz man, latvietei.

Tad sekoja pārtraukums, kurā dabūju noēst gardo Lielās ģildes bufetes kūku.

Trešā daļa bija teatrāls uzvedums ar Japāņu tradicionālā leļļu teātra elementiem. Luga ‘Dodžjodži templis’, kas stāsta par meiteni, kuras mīļotais mūks, ja pareizi atminos, ir nodevies mīlas kaislei ar citu sievieti un bēg uz Dodžjodži templi. Izmisusī meitene dodās viņu meklēt. Meitenes tēlu vizuāli attēlo dejā, taču balss ir kāds japānis, kas sēž malā un runā visu lugas tekstu, arī pārējo tēlu. Meitene ceļā satiek dažādus varoņus, tai skaitā vecu mūku, kas viņu uzskata par spoku. Visi šie tēli ir lelles, kas ir aptuveni 90 centimetru lielas, ja ne lielākas, un kuras vada cilvēks, kas sēž uz beņķīša uz riteņiem un ir uzmaucis lelles rokas uz savējām un lelles kājas arī piestiprinājis pie savējām. Tālāk meitene nonāk pie upes, kurā ir laiva un laivotājs, kurš atsakās meiteni pārvest pāri, jo kāds jauns mūks viņam esot to stingri liedzis. Meitene kļūst aizvien niknāka par to, ka mīļotais viņu nevēlās redzēt, dusmās pārvēršās par čūsku un, šaujot uguns mēles, pārpeld pāri upei un drīz vien nonāk templī, kurā slēpjās mūks. Viņa to nonāvē aiz dusmām un mūka neuzticības.
Šis priekšnesums gan man patika. Gan neredzētā leļļu teātra paņēmienu dēļ, gan sižeta un interesantā skatuves sadalījuma dēļ. Un lika smaidīt teicēja balss, nenoliedzami.

Prieks, ka man bija iespēja apmeklēt šo pasākumu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s