Rakstniecības un Mūzikas muzeja Dzejas lasīšanas sacīkstes jaunajiem rakstniekiem

Jā, tas notika šodien, 22. septembrī, Rakstniecības un Mūzikas muzejā, Pils laukumā 2.

Es šeit tiku, šeit pieteicos pateicoties tam, ka mana klases audzinātāja- Ķimsīte- zin, ka es rakstu dzeju. ( laspasdzeja ) Tā nu viņa man pārsūtīja e-pastu no RMM un es tikai steidzos atbildēt, kad vien bija iespēja. Sākumā man bija bail, jo nekādu atbildi nesaņēmu. Tad atcerējos pārsūtīt e-pastu ar piebildi par atbildes nesaņemšanu.. Tā nu viss noskaidrojās un šodien ar stresaini pārrakstītiem dzejoļiem kladē es devos uz RMM, lai stādītu priekšā citiem jaunajiem dzejniekiem un Šlāpinam, Ozoloņam un Treibergam. Šie trīs tipi bija žūrija, kuriem man izdevās simpatizēt un beigu beigās es biju jaunākās grupas- 12-15 gadu- uzvarētāja un ieguvu publikācijas iespēju iekš satori.lv un meistarklases pie dzejnieces un literatūras skolotājas Ivetas Ratinīkas.

Sākumā man bija bail, jo tuvāk pirmajā kārtā nāca mana uzstāšanas, jo trakāk, taču aizejot priekšā uztraukums pazuda un pat dzejoļus sanāca lasīt ar izteiksmi, kas man pašai bija pārsteigums. Allaž esmu devusi interesentiem lasīt savu dzeju, nevis lasījusi priekšā, jo man allaž ir šķitis, ka no manis jau nekāda izteiksme nesanāk. (Es lasīju ‘Drudzi’, ‘Šovakar’ un ‘Mazo caru’, taču pēc tam man likās, ka man vajadzēja lasīt arī ‘Puišeļu spēli’.)

Un no mūsu vecuma grupas- jau minētā 12-15– mēs bijām tikai trīs. Visi pārējie no velna duča bija iekš 16-19 vecuma grupas.  Tā nu mēs visi trīs tikām arī uz otro kārtu, kurā pārdorši atļāvos lasīt ‘Gaļu‘, kas beigu beigās Treibergam patika, savukārt Šlāpins izteicās, ka man patīkot spēlēties ar vārdiem, kas vairāk laikam bija tēmēts uz ‘Šokolādes dvešu‘. Vai varbūt ‘Siluetu‘, kā lai es zinu. Šie visi trīs startēja manā otrās kārtas lasījumā.

Trešā kārta, uz kuru, protams, arī tikām mēs visi trīs. Jāsacer turpinājums kādai dzejas rindai. Man tika Brieža ‘Dreb logu rūtīs vitrāžas un altārgleznas trīc’. Savukārt, man tapa turpinājums.

Dreb logu rūtīs vitrāžas un altārgleznas trīc (P. Briedis)
Tur ārā gaudo vilkači un lauks ir kluss un tīrs.
Pie durvīm klauvē mežonis,
Tam sirds un dvēsle svešas.
Un dārd atbalsis tik tālu,
Tik tālu līdz izdziest un nav.
Mežoņa nav un es trūkstos no miega.

Tā nu man sanāca, taču, kad devos runāt, es saputroju savu domu un vārdi neraisījās tā, kā cerēts. Un tomēr es dabūju visvairāk punktus no savas grupas. (:

Par visu pasākumu kopumā- jau minētais stress, pirmā reize publikas priekšā ar saviem darbiem, citu dzejoļi. Interesanti, interesanti, interesanti! Labprāt gribētu ko šādu atkārtot. Varbūt pēc iespējas drīzāk, varbūt arī ne, jo jāpaspēj taču dzejoļi sarakstīt vēl. Es esmu priecīga, ka man bija šāda iespēja un vēl priecīgāka, protams, par savu iegūto vietu. Pārējie dalībnieki un viņu raža  bija interesanta, bet zināmā mērā stress par to, ko nu visi padomās par maniem dzejoļiem, to visu apslāpēja. Jāteic daudziem bija visai depresīvi dzejoļi, bet arī tādus dzīvē vajag, arī tādi vienmēr būs.

Un te nu es laimīgi sēžu.

Dzejas_sacikstes_lapai IMG_3201 IMG_3209 IMG_3221 lasu

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s