Venēcija. 27.10-2.11.

Mēs ieradāmies 27. oktobrī. Tā bija vēsa, nedaudz lietaina diena, taču atgriešanās Venēcijā pārspēja visas negācijas par laika apstākļiem. Un galu galā- Venēcija rudenī ir viena liela ūdens peļķe, ko tur var gribēt!
Todien mēs iečekojāmies  viesnīcā, kuru atradām gaužām ātri, jo esam Venēcijas pazinēju. Viesnīca saucās ‘Friendly Venice‘ un atradās tikai pāris soļu attālumā no Akadēmijas tilta (Ponte dell` Accademia), pie Svētā Jura baznīcas. Mēs pavazājamies pa Venēciju un vakarā devāmies uz ostēriju, kur pamielojāmies ar jūras velšu ēdienu. (Kā man tagad sagribējās kalmāru riņķīšus, ajj.)

IMG_4902 IMG_4905 IMG_4910 IMG_4923 IMG_4924 IMG_4925 IMG_4949 IMG_4951 IMG_4955 IMG_4960 IMG_4966 IMG_4969 IMG_4972 IMG_4989 IMG_5008 IMG_5011 IMG_5017

Nākošajā dienā, 28. oktobrī, lija. Un aptuveni septiņos no rīta mēs izdzirdām sirēnu, kas pāršalca visu Venēciju. Pēcāk uzzinājām, ka tā signalizē pa plūdiem, kas kautkur sasnieguši 1,3 metru atzīmi.
Mēs izgājām no viesnīcas ap 10.30 pēc vietējā laika, kas Latvijā bija attiecīgi 11.30 un pēc vasaras laika jau vispār 12.30. Mamma novilka kurpes, tētis paņēma mani pičpaunā un pārnesa pāri puslaukumam, jo tas joprojām bija aplūdis. Tā kā mūsu viesnīca atradās laukuma stūrī, kur, pašsaprotams, ir zemāks, vēl pie tam šajā stūrī bija izeja uz kanālu, paši saprotat, ka mēs bijām visdziļākajā nostūrī, kamēr laukuma centrā pie statujas bruģis bija mitrs tikai dēļ lietus gāzes.
Skats jau vispār smieklīgs- visi staigā ar tikko iegādātos gumijniekos, bet mēs tik maldamies un bēgam no plūdiem, haha. Visi ceļi ved uz San Marco laukumu, taču tieši tur mums nevajadzēja, jo tieši tur ir viszemākā vieta visā Venēcijā. Kautkā jau mēs līdz tam Arsenālam aizmaldījāmies un iegādājāmies ģimenes biļeti, samelojot, ka man ir 14 gadu un ka mēs ļoti vēlamies ģimenes biļeti, kaut arī tā ir uz četrām, nevis trim personām. Jo tā mēs ietaupījām veselus divdesmit eiro.
Par Arsenālu un Arhitektūras Bianāli es uzrakstīšu drīzumā, kaut arī tas jau viss redzēts pirms laba laika.
Pēc Arsenāla izstādes apskates mēs devāmies uz Zatteri, jo tieši tur bija tuvākais lielveikals- ‘Billa’. Šim lielveikalam mums viesnīcas indietis (vīrs, kas strādā mūsu viesnīcā) iedeva kuponu, par kuru viņam pašam 100 punkti nāca bonusi un atlaides. Mēs nopirkām astoņkājīšus un citas jūras veltes, parmedžano sieru, prošuto, lielās olīvas un citus dārzeņus, kā arī pastu un manus vismīļotos ‘Mikado‘ cepumus. Devāmies mājup un tur pagatavojām brīnišķīgas itāļu vakariņas- antipasta no rukolas, jūras veltēm un olīvām; pasta ar sieru (vecākiem arī ar gaļu); daudz esspreso un lattes. Pēc tam es palasīju grāmatu un devāmies pie miera.

IMG_5042 IMG_5046 IMG_5059

IMG_5070 IMG_5080 IMG_5082 IMG_5085 IMG_5093 IMG_5096 IMG_5108 IMG_5114 IMG_5124 IMG_5129 IMG_5130-horz IMG_5132-tile IMG_5136-vert IMG_5138-horz IMG_5142 IMG_5146 IMG_5148 IMG_5149 IMG_5155 IMG_5159 IMG_5166 IMG_5169-vert IMG_5182 IMG_5184 IMG_5191 IMG_5196 IMG_5200-vert IMG_5203 IMG_5208 IMG_5211-horz IMG_5213 IMG_5217 IMG_5224 IMG_5225 IMG_5229-vert IMG_5231 IMG_5238 IMG_5244 IMG_5260 IMG_5264

IMG_5267 IMG_5269

29. novembris bija skaista diena skaistiem piedzīvojumiem! Mūsu plānā bija apbraukāt ap Venēciju esošās salas, jo pirmdienās Bianāle nestrādā.Taču vispirms mēs vēlējāmies apmeklēt Ticiāna un viņa laikabiedru izstādi. Svētbildes un tādā garā. Un biļetes bija derīgas arī citviet, kādā pilī, kur bija izstāde par Ticiāna darbu restaurēšanu.
Tālāk mēs iegādājāmies 36 stundu biļetes, kad derīgas visiem ūdensbusiem un bijām jau gatavi brauks, kad sapratām, ka mums vajadzīgais ūdensbuss uz Isola san Michele (sala- kapi) nepietur mūsu Zatteres pieturā. Tad nu nolēmām vispirms braukt uz Sant Elene, kas irCastello daļa, kas savukārt ir Venēcijas daļa (nu, tā kā Rīgā, piemēram, Āgenskalns). Taču autobuss, ar kuru mēs varētu turp doties todien pieturēja Akadēmijas pieturā, Lielajā kanālā, augstā ūdens līmeņa dēļ iekš Canale della Guidecca. Tad nu izšāvām cauri Zatterei un sagaidījām busu pie Akadēmijas.
Mums nebija ne jausmas, cik Sant Elena ir skaista vieta! Tur gandrīz vispār nebija kanālu, tur bija kluss un plašs. Visticamāk visi bija darbā vai kautkā tā, jo bija vēls pirmdienas rīts. Veļa brīvi karājās vairākos līmeņos gandrīz pilnībā aizsedzot ielas skantu. Dažbrīd pat likās, ka tā ir pat pieskaņota namu krāsām. Satriecoši. Skaisti. Gribējām aiziet uz otru Sant Elenas pieturu, taču mēs neatradām veidu, kā pie tās piekļūt, tamdēļ devāmies uz Giardini pieturu, pa ceļam ieejot kādā vietējajā kafejnīcā un iemalkojot ‘klasiskos’ dzērienus- latti, esspreso, sprits aperol.
Tad nu devāmies uz Isola san Michele, kur iztaigājāmies, apskatijāmies jauno daļu un tad jau devāmies tālāk uz Murano.

IMG_5301 IMG_5302 IMG_5310 IMG_5316 IMG_5318 IMG_5323 IMG_5325 IMG_5330 IMG_5337 IMG_5338 IMG_5340 IMG_5345 IMG_5346 IMG_5347 IMG_5348 IMG_5351 IMG_5355 IMG_5359 IMG_5360 IMG_5363 IMG_5365 IMG_5367 IMG_5368 IMG_5374
Mūsu ‘uzdevums’ Murano bija atrast pirms četriem gadiem apmeklēto restorānu, kur pasniedz vislabāko Tiramisu pasaulē. Ieelpojām Murano gaisu un pastaigājāmies. Uz salas bija izvietoti dažādi, milzīgi stikla darbi, teiksim- stikla skulptūras. Viena attēloja tādas kā liesmas, cita- it kā zilas spalvas vai ūdens strūklas, cita- pīļu kāsi… Un tad mēs to atradām! Labāko Tiramisu pasaulē. Tas joprojām ir tāds pats. Pēcāk pamaldījāmies pa Murano ‘necentru’.

IMG_5381 IMG_5382 IMG_5383 IMG_5384 IMG_5387 IMG_5389 IMG_5390 IMG_5394 IMG_5397 IMG_5398 IMG_5409 IMG_5415 IMG_5420 IMG_5421 IMG_5424 IMG_5425 IMG_5426 IMG_5428 IMG_5429
Tālāk mūsu ceļš beda uz Burano, taču caur Fondamente Nova, jo neviens ūdensbuss neveda pa taisno. Brauciens no F.ne Nova līdz Burnao ilga aptuveni 40 minūtes un es paceļam paguvu nedaudz pagulēt. Burano ir tik smieklīga sala! Visas mājiņas ir mazmazītiņas un katra citā, bet košum košā krāsā. Tās bija mazas, bet divstāvīgas un tas manam tētim rosināja pārdomas par to, kur tad pie velna tajās mājās ir kāpnes. Burano ir slavena ar savām mežģīnēm, informēju. Galvenā iela pilna ar tirgotājiem un daudz mežģīnēm. Tā par kā stiklinieku salā Murano, tā arī Burano neko nepirkām, jo viss taču galu galā ir dārgs un arī nekā īpaši skaista tur nebija. Ja vien nav vēlme vest mājās galdautu vai stikla vāzi par +/- 70 eiro.
Un ar to mums arī vienai dienai pietika, devāmies mājup. Kamēr bijām atklātā Adrijas jūrā (cik nu atklātā, ja uz vienu pusi Burano, uz otru- Venēcija.) saule jau bija pie horizonta un debesis izkrāsojās visās varavīksnes krāsās. Un tas viss vēl atspīd ūdenī!
Pārkāpšana F.ne Novā un tad uz Zatteri. Ieskrējām veikalā nopirkt vēl ēdienu un vakarā atkal uztaisījām vakariņas.

IMG_5433 IMG_5436 IMG_5439 IMG_5441 IMG_5445 IMG_5447 IMG_5452 IMG_5454 IMG_5457 IMG_5461 IMG_5462

30. oktobris nebija tik saulaina, taču joprojām lieliska diena. Mēs devāmies uz Sant Elenu , kur ieturējām pustdienu maizītes un tad uz Lido salu, kur cerējām izbraukāties ar velosipēdiem, bet par cik sezona bija beigusies, arī velo noma bija ciet vai vismaz paņēmuši pustdienu pārtraukumu visstulbākajā laikā. Tā nu staigājāmies ar kājām. Visa pludmale Lido ir pilna ar mazām mājelēm bagātniekiem, kur viņi pavada vasaras kūrortā. Taču pie pašas jūras var skaisti pieet un tur ir arī jauki moliņi. Uz tāda mēs arī paēdām nedaudz pustdienu maizītes. Tad paturpinājām pastaigu pa Lido, redzējām vietējos, izslavēto Casino, kas atrodas gaišbrūnā ķieģeļu pilī. Tad devāmies atpakaļ uz Venēciju, bet tāpēc, ka bija agrs, nolēmām vēl aiziet pie žīdiem uz getto, taču nonākuši uz tuvumā esošās iepirkšanās ielas pazudām cilvēku masās un aizvirzījāmies uz citu ūdensbusu pieturu, no kuras aizbraucām mājās. Atpūtāmies un vēlāk nolēmām aiziet uz pie mājām esošo restorānu, jo es to vakaru pasludināju par picu vakaru. Picas un deserti, karstā šokolāde, un vīrs, kas visticamāk bija restorāna īpašnieks, kas mūs iesēdināja jaukā vietā un panāca, ka mūs ātri apkalpo.
Tovakar es atļāvos mirkt vannā līdz bezgalībai.

IMG_5566 IMG_5568 IMG_5569 IMG_5571 IMG_5573 IMG_5574 IMG_5576 IMG_5581 IMG_5584 IMG_5587 IMG_5597 IMG_5600 IMG_5603 IMG_5605 IMG_5611 IMG_5613 IMG_5614 IMG_5615 IMG_5618 IMG_5619 IMG_5620 IMG_5622 IMG_5625 IMG_5628 IMG_5629 IMG_5631

31. oktobris. Helovīni? Nē, Biennāle dārzos! Devāmies uz Giardini, iedzērām kafiju (mamma spritcu aperolu) un tad devāmies iekšā dārzos, vērot un baudīt arhitektūras Bianāles otro daļu pa pavilijoniem, par ko, kā jau nojaušat, rakstīšu citreiz.
Izstaigājušies un bez spēka mēs pa lietu devāmies mājup- pagulēt. Mammai sāpēja kāja un viņa jutās slikti. Taču mēs ar tēti tomēr nolēmām iet pie Džordžones uz restorānu, iekš Giardini. Tobrīd jau vairāk nelija, taču laiks bija visai pavēss. Tētim bija iestājies vadātājs un mēs sākumā divreiz atdūrāmies pret San Marco laukumu, taču tad vēl vispār citā galā- pie ponte della Rialto. Tomēr kautkā aizmaldijāmies līdz Giardini un jau prātojām, cik ļoti Džordžonem ir noveicies, kad izrādījās, ka viņa restorāns nemaz nestrādā. Tad mēs sākām apsvērt visas iespējas, kas varētu būt noticis. Un tomēr nolēmām aiziet uz citu, tik pat mīļu restorānu pie ‘tizlajām lauviņām’. Tas ir laukums pie Arsenāla tilta, kur ir baznīca, pie kuras ir divas lauvu skulptūras, kuras ir bezgala tizlas. Mēs bijām uz Arsenāla tilta, kad sāka gaudot sirēnas. Četri dramatiski melanholiskie signāli, lietus, vējš un tagad vēl ziņa par ūdens līmeņa celšanos. Šausmene, taču mēs devāmies ieturēt vakariņas. Tētim vēzītits un citi zvēri, man sēņu pica. Tad trakulīga došanās mājās, kur pārnācām izmirkuši līdz kaulam. Es atkal devos peldēt vannā līdz bezgalībai.

IMG_5642 IMG_5643 IMG_5651-vert IMG_5660-vert IMG_5663 IMG_5665 IMG_5672 IMG_5673-horz-vert IMG_5681 IMG_5689-vert IMG_5690 IMG_5695-horz-vert IMG_5697 IMG_5700-tile IMG_5708-horz IMG_5710-vert-horz IMG_5718 IMG_5721 IMG_5722 IMG_5724 IMG_5725 IMG_5730-horz IMG_5735 IMG_5743-vert-horz IMG_5745-vert IMG_5747 IMG_5748-horz-vert IMG_5756 IMG_5767-grieķija IMG_5773 IMG_5780 IMG_5783 IMG_5785 IMG_5786 IMG_5788 IMG_5789 IMG_5796 IMG_5797 IMG_5798 IMG_5800 IMG_5802 IMG_5829

1. novembris. Naktī mūs sagaidīja vēl viena sirēnas gauda un līdz ar to mēs secinājām, ka jēga celties agri no rīta vienkārši nav. Piecēlāmies ap deviņiem, paēdām absolūti nesteidzīgi. Viss laukums plūdos. Pēc tam atkal pagulējām, palasīju grāmatu un tā. No mājas izgājām tikai ap kādiem divpadsmitiem, ja nemaldos. Vai pat vēl vēlāk. Dienas plānā bija jāaiziet uz to pili, kurā ir tā izstāde par Ticiāna darbu restaurāciju, jāaiziet pie žīdiņiem uz getto un jāpavazājās pa iepirkšanās ielu. Diena bija silta un kā radīta tam, lai ēstu dželato. Laims un kāpēc gan ne. Un vēl- obligāti bija jāiet uz to restorānu kanālmalā. Taču līdztam mums bija daudz laika un mēs nolēmām izstaigāt San Croce un San Polo rajonus. Tad devāmies atpakaļ uz Cannaregio rajonu, atradām to restorānu, taču viņi darbu sāk tikai pēc stundas, jo tie taču ir itāļi! Tā nu mēs devāmies atpakaļ pa kanālmalu un iegriezāmies interesanta paskata vīna veikalā, kur pasniedza arī uzkodas. Vieta bija gaužām jauka un mājīga, tru skanēja džezīga mūzika un bija patīkami uzturēties. Un kā mums noveicās ar laiku! Ja mēs būtu atnākuši piecas minūtes vēlāk mums nebūtu, kur iekšā sēdēt, un ārā mēs kategoriski nevēlējāmies sēdēt, jo bija vēss. Es nopietni- aptuveni piecu minūšu laikā vīnotava piegāzās pilna.
Jau tuvojās laiks, kad varētu doties uz restorānu. Aizejam- šie vēl tikai pēc pusstundas- stundas vērsies vaļā, jo plūdu dēļ viņiem viss ir ievilcies. Nu, nekas. Aizgājām uz citu uzkodu un jūras velšu bodīti, kas darbojās arī kā restorāns. Tā arī bija tik pat pārbāzta un jauka. Laikam jaukākās vietas, kur es visa ceļojuma laikā biju iegriezusies. Un vēl jau tas restorāns. Mūs tur nosēdināja tieši pie virtuves. Cenas kā pie veitējajiem, attieksme burvīga un ēdieni tā pat. Un tur joprojām ir tas pats vecais īpašnieks, kurš pieņem pasūtījumus un jauki joko ar apmeklētājiem. Tik sirsnīgi. Tas viss bija tik sirsnīgi. Un arī mana pasta ar lasi bija sirsnīga. Bet tomēr to Murano tiramisu nekas nepārspēja. Naksnīga došanās mājās un salds miegs.

2. novembris. Labrīt, mums jāizčekojās. Paēdām un izgājām agri, jo pirms došanās uz lidostu vēl jāpaspēj aizlaist uz tirgu un iepirkt žāvēti tomāti. Šoreiz izvēlējāmies no Sicīlijas vestos, jo tie tur ir nedaudz citā saulē, eļļaināki un dievīgāki. Atradām arī benitai lakricas stieni un paspējām man nopirkt feinas zeķubikses- okertonī ar tumšbrūnām pumpiņām, haha. Sagaidījām ūdensbusu uz lidostu un braucām. Lidostā dabūjām biļetes, izgājām caur melu, tas ir, metālu detektoru un nedaudz pastaigājām pa lidostas tax-free veikaliem. Dārgs jau viss un jēga arī nav.
Sākām gaidīt ielaišanu lidmašīnā uz Amsterdamu. Jā, mēs lidojām caur Amsterdamu, jo uz Venēciju mēs lidojām ar pēdējo sezonas reisu Rīga- Venēcija.
Amsterdamas lidostā mēs ar mammu papriecājāmies par grāmatām, tad par kosmētiku, tad visi paēdām bagetes ar viskautko (es ar savu mīļoto lasi). Vēl es dzēru Innocent pure fruit smoothie kas bija no mango un pasifloru augļiem. ŅOM. Pēc tam man tētis atdeva nedaudz naudas, jo es viņam biju aizdevusi, lai viņš varētu mums nopirkt ēdienu, un es devos iegādāties Vanilla latte iekš debešķīgā lidostas Starbucks. Laime, laime.
Tad jau arī drīz bija jādodas uz lidmašīnu. Gaidot ielaišanu, mēs redzējām tādu saulrietu!
Maza bija mūsu lidmašīna un apkalpe likās jautri iereibusi no kondecionētā gaisa, jo tikai pirms pusstundas viņi bija no Rīgas ielidojuši Amsterdamā un jau bija jālido atpakaļ.  

starbucks

Rīgā mūs sagaidīja mīļais vectētiņš un Emīls. ^_^

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s