Pazudušais glāsts

Lai arī mana šodiena izskatījās tik jautra un priekpilna, tad visnegaidītākā ziņa to, protams, vērta pirlnībā uz otru pusi. Es cenšos sev iepilināt patiesību acīs kā acu pilienus, bet tas, vairāk nekā paredzami, liek man raudāt un asaru upes tek gar maniem vaigiem, plaušas tiecas pēc skābekļa un tomēr to nepārtraukti atgrūž. Krūškurvis cilājās iekampjot sevī skābekli, asaras un sāpes, pēc tam to visu atkal dzenot ārā. Un tā ik sekundi- iekampj un izgrūž. Un man sāp.

Es kliedzu kā nelabā un noteikti aiz dzīvokļa durvīm klausoties šķiet, ka šeit kādu slepkavo. Apmēram tā jau arī ir. Tas ir, bija. Bet ne šeit. Nē, nē, ne šeit. Tas notika kautkur citur un tāpēc man sāp, ka es palaidu vējā pēdējo iespēju atvadīties.

Ik pēc nepilnas minūtes pār maniem saspringtajiem vaigiem atkal notek pa sāļai asaras lāsei un elpa atkal aizsitās. Koncentrēšanās darbam, protams, nākās ārkārtīgi grūti, bet tad, kad man tas visbeidzot izdodas, es kļūstu nopietna un neizteiksmīga kā vecs kapakmens. Un tomērt tā ir vieglāk. Tad nesāp tik ļoti. Dažubrīd pat tad sāpiens pāriet un kļūst labāk. Bet tam nav nekāds ilgais termiņš, jo sāpēs un nespēja pieņemt notikušo nāca tik ārti, cik lēni nāca prognozes pirms tam.

 

 

(un šādos brīžos es vēlos nonāvēt to, kas nonāvē citus- vēzi.)

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s