Šotrešdien, 24. aprīlī deju teātra kompānija Starswell uzstājās Kongresu nama Mazajā zālē ar izrādi ‘TURpinĀJUMS‘. Izrādes mērķis bija atspoguļot pilsētnieku un laucinieku savstarpējās attiecības un abu kontrastu. Manuprāt, kontrasts izdevies, taču par tām savstarpējām attiecībām es tur maz manīju.
Dejas teātra izrāde “TURpinĀJUMS” ir izrāde par cilvēku savstarpējo attiecību mijiedarbību pilsētvidē. Pilsētā, kurā satiekas un dzīvo visdažādākie cilvēki, bet konkrēti šajā izrādes tapšanas procesā tika pētītas attiecības starp pilsētas vidē uzaugušo un lauku vidē uzaugošo cilvēku. Vai ir un kādas ir iespējamās atšķirības? Kā veidojas sadarbība starp šīm divām cilvēku grupām? Un kas vispār ir cilvēciska sadarbība, un vai tai ir nozīme mūsdienu pasaulē, kurā cilvēki koncentrējas uz materiāliem labumiem, kas iluzori rada piederības un drošības sajūtu…Izrādes tapšanas laikā bija daudz interesanti jautājumi un atklājumi, tāpēc aicinām Jūs noskatīties mūsu izrādi, lai dalītos savās pārdomas ar mums…
Sākās viss ar tumsu un klaigām, tika izsaukti dažādi cilvēku vārdi. Tad četri dejotāji, kas bija laucinieku lomā, sāka skraidīt pa zāli un parādījās arī gaisma. It kā viņi katrs meklētu kādu citu.
Izrādes laikā bija daudz bezjēdzīgas, manuprāt, skraidīšanas un plivināšanās. Es runāju par individuālu plivināšanos, kas sākumā šķiet interesanta, bet pēc divdesmitpiektās sekundes apnīk.
Toties vietas, tā teikt, kuras izdejoja visi kolektīvi, bija patīkamas un interesnatas. (Izņemot dažviet, kur arī tās tika atkārtotas miljons reizes; vai tas brīdis, kad meitene kleitā visu darīju ar centurtdaļsekundes nokavēšanos, ko starp četriem cilvēkiem, protams, pamana, ka nemetās.)
Pilsētnieki tika atdarināti kā brutāli kapitālisti, kuriem patīk pasmieties par citu neveiksmēm un kuri ir baigie bosi. Savukārt, laucinieki bija tādi patiesi emocionāli un tāpēc, ka četri, protams, izrādes beigās dejoja mīlas dejas pa pāriem, ai, kā viņi bija iemīlējušies, un horeogrāfiju tur arī tāda, kas bišķiņ pat siekaliņa notecēja, bet pēc izrādes radās jautājums: ‘Vai tad pilsētniekiem nevar būt tik salda un īsta mīlestība?’. Tas tā, apmulsināja. Bet laikam jau tāpēc, ka pie pilsētniekiem tikai viens bija puisis.
Kā skatuves elementi tika izmantoti tādi kā vadi, nezinu pat kas īsti. Brīžiem traucēja, likās, ka tie tā kā traucē uztvert to deju, kas notiek aiz tiem. Reizēm atkal tieši ar to palīdzību varēja it kā mainīt ainas vidi. Beigās tie noderēja kā ļoti labs elements, kad visi dejotāji tajos sapinās un katrs rāva uz savu pusi. Nu ziniet, tā, ar baigajiem sastingšanas un gaismas raustīšanās efektiem- te gaišs un visi kautko plēšās, te tikai UV lampa, vadi spīd, un visi ir sastinguši. (šim tādu īsteni skaistu bildi neatradu, nu, šausmas!)
Par vizuālo kontrastu, lauku bērni bija tērpušies dabīgi brūnos un gaišos toņos, savukārt pilsētnieki- koši zaļās biksēs un rozā žaketes, dzeltenos kreklos un tamlīdzīgi, vēl pie savas varenības piemetinos zaļus balonus, kas laikam bija nauda vai kas tamlīdzīgs, ko kāro ik viens un kas visiem fancy pilsētniekiem ir.
Par individuālām favorīt vietām:
Kā jau minēju, tā mīlestības aina, kur viņi sapinušies vados un balonus tik jauki dejoja.
Arī jau pieminētā beigu daļa ar gaismu efektiem.
Un vēl tik jaukā ‘metro‘ daļa, kurā visi kā viens šūpojās brižos, kad metro it kā bremzēja vai griezās. To visu papildināja pazemes vilciena skaņu efekti un pustumsa.
Uz brīdi likās, ka labrāt būtu maksājusi Ls 1,50 vai divus latus par to, kas man patika. Jo kurš tad grib maksāt par lietām, kas viņam nepatīk? (Manā gadījumā pārmērīgā beztēmīgā klaiņošana un plivināšanās)
Deju izrāde maksāja Ls 3,- un bija interesants, dažādu emociju piedzīvojums.
bildes no www.starswell.lv un www.liepajniekiem.lv
